„Mammu, atver, lūdzu, te cilvēki gaida,” franču leģiona bravūra ir izzudusi.
Tu novelc mēteli un dodies atvērt durvis.
„Nositīšu!” ar drūmu pārliecību apsoli pati sev.
Iznāk no lifta. Divmetrīgs lempis. Aiz muguras smaga mugursoma. Bet virsjakas kabata ir aizdomīgi smaga.
„Kur tu biji?” izdves kā pūķis.
„Mammu, es nolēmu palikt uz vēstures papildstundu.”
„Vai tad nevarēji pabrīdināt”
„Nu, redzi. Viss notika negaidīti. Tāpēc arī nepaspēju. Bet kad atjēdzos – zvans jau bija noskanējis.”
„Bet īsziņu uzrakstīt? Lai es velti nesatrauktos?”
„Mammu, tu taču zini, stundu laikā ir aizliegts lietot telefonu!”
„Tu man pēc tam esi zvanījis, bet tur kāds bija lamājies!”
„Ak, tie tak alkāni pieturā kaut ko nevarēja sadalīt, tāpēc arī bļāva viens otram virsū. Es gribēju tev pateikt, bet telefons izlādējies.”
Stāvi un centies ievilkt gaisu.
„Tas tev,” un izvelk no kabatas saldējumu. Un plaši jo plaši smaida.
Viņam ir mans smaids. Un mana tēva.
Apmēram trīs gadus atpakaļ mums bija pavisam švaki ar naudu, dodoties pastaigā ar draugiem, vienmēr ņēma līdzi nelielu naudas summu. Un atgriezies ar šokolādi. Nezinu, kā viņam izdevās ietaupīt. Bet vienmēr nāca ar šokolādi. Un pasniedz man to uzreiz durvju priekšā.
Lasi vēl: Šī iemesla dēļ nekādā gadījumā nedrīkst ļaut sunim laizīt jūsu seju
„Mammīt, tas tev.”
Tas man, jā. Man, mans un par mani.
Tas ir visai dzīvei. Visai manai svētītai un mātes laimes apgarotai dzīvei. Vēl būtu labi iemācīties tik ļoti nesatraukties.
Avots: