Šie notikumi norisinājās tālajā 1987. gadā. Tieši tajā gadā starp Gaļinu un Anatoliju uzliesmoja mīlestība. Mīļotie sāka satikties, kopīgi devās uz kino un diskotēkām. Anatolijs dāvināja savai mīļotajai tiem laikiem satriecošus puķu pušķus un vizināja ar savu personīgo „Volgu”.
Pēc diviem mēnešiem, kad Gaļina saprata, ka viņai nav mēnešreižu, viņa devās pie ārsta. Viņai nemaz nebija jautājuma dzemdēt vai nedzemdēt, jo Gaļinai bija jau 34 gadi un tam bija jābūt viņas pirmdzimtajam. Līdz ar to, ka Anatolijs tik tiešām patiesi mīlējis viņu, viņš aicināja Gaļinu doties uz dzimtsarakstu nodaļu.
Izvēlēties kāzu kleitu palīdzēja visa kupla radu saime, kleita pilnībā atbilda tā laika jaunākai modei. Trūka tikai līgavas plīvura, taču tā vietā bija izsmalcināta balta cepurīti.
Šajā viņiem abiem svarīgajā dienā viņus pasludināja par vīru un sievu. Uz kāzu svinībām sapulcējās visi viņu radi un draugi. Galdi vai lūza no ēdienu, alkohola un saldumu pārpilnības.
Pēc deviņiem mēnešiem Gaļina dzemdēja Anatolijam meitu. Lai arī viņa pati bija ļoti sagurusi dzemdību laikā, viņa nespēj ne acis atraut no savas mazās princesītes. Gaļinai likās, ka viņai ir piedzimusi pilnīgi vesela mazulīte. Taču medicīniskais personāls klusi sačukstoties savā starpā nošķīra bērnu no jaunās māmiņas.
Tad sekoja mokoša šuvju likšana, ko viņa varonīgi piecieta tikai un vienīgi savas mazulītes dēļ.
Pēc dažām gaidīšanas stundām, Gaļinai meitu neviens tā arī neatnesa. Arī nākamajā dienā nebija nekādu ziņu par bērnu. Mazulītes vienkārši nebija. Uz viņas satrauktajiem jautājumiem ārsti vienkārši klusēja un sūtīja viņu atpakaļ uz palātu.
Tad Gaļina neizturēja un sāka kliegt, ka dosies uz augstākstāvošām instancēm, un ja vajag, tiks arī līdz valdībai.
Un tikai kāda veca sanitāre uz visām viņas lamām klusiņām atbildēja:
„Viņa tev ir piedzimusi pavisam slima, šķībacaina, tavs vīrs teica, ka jūs no viņas atteiksieties.”
Ar asarām acīs Gaļina vienkārši noslīdēja uz grīdas un teica:
„Kā? Ar kādām tiesībām jūs var šādi rīkoties, nemaz nepajautājot man?! Ātri atdodiet man bērnu!”
Sieviete runāja monotonā un stingrā balsī. Viņa sāka aptvert visu radušos situāciju un pieprasīja atdod atpakaļ viņas mazulīti!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā