Izstāstīšu jums savu stāstu…
Mana meita piedzima iznēsāta, 3300 g smaga, 50 cm gara. Un viņa būtu normāls un vesels bērns, ja ne virkne apstākļu.
Teikšu īsi: dzemdības bija visnotaļ smagas, vietēja apgabala dzemdību nama personāls netika galā. Dzemdes kakls ilgi neatvērās vaļā, stimulācija nepalīdzēja, es dzemdēju 5 pirkstu atvērumā.
Es biju nomocīta… vajadzēja veikt ķeizargriezienu, bet bija jaut par vēlu. Bērns piedzima ar briesmīgu hipoksiju. Tā rezultātā – hidroksifolija, pneimonija … Cerebrālā trieka …
Šī šausminošā diagnoze skanēja kā spriedums. Sākumā bija reanimācija. Mans bērns gulēja pie mākslīgās elpošanas aparāta un tik nedaudz spēja pakustināt ar rociņām. Es raudāju. Bet ārsti sacīja: atsakies, priekš kam tev… viņa ir kā dārzenis… Tu vēl varēsi dzemdēt.
Kad par to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja, skatījās vienā punktā… Bet tad negaidīti paziņoja: “Ārstiem taisnība. Mums labāk atteikties no viņas.” Viņš paņēma mani aiz rokas un izelpoja, it kā būtu sev no pleciem novēlis atbildības smagumu. Viņš domāja, ka arī es esmu tādās pašās domās. Bet es klusēju tikai tāpēc, ka no sāpēm krūtīs nespēju atbildēt. Uzzinot par to, ka es meitu negrasos atstāt, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nespēs…
Ar to arī šķīrāmies. Jā, es paņēmu bērnu viena pati. Pašai nebija no kā dzīvot, nemaz nerunājot par slima bērna audzināšanu. Meitu nosaucu par Viktoriju, katru dienu ar viņu runājos, un man šķita, ka viņa mani saprot, miedzot ar acīm. Tas bija viss, ko viņa prata. Es skrēju pa ārstiem, bet bezmaksas medicīna bija gandrīz bezspēcīga. Vienā brīdī man nolaidās rokas…
Centos griezties pēc palīdzības pie vīra, bet viņš mērķtiecīgi izvairījās no sarunas ar mani. Es pieņēmu to, ka kopumā nespēju neko mainīt. Atdot bērnu vai no viņa atteikties bija doma, kas man līdzinājās nāvei. Labāk uzreiz nomirt… Es atvēru logu un uzkāpu uz palodzes. Šajā brīdī mana meitenīte pirmo reizi ieraudājās. Viņa gribēja ēst.
Jūs nespējat iedomāties, jādu emociju un jūtu spektru es izdzīvoju divās sekundēs. Es mērķtiecīgi aizvēru logu un vairāk nekad mūža neiedomājos par pašnāvību. Es paņēmu Viktoriju rokās un apsolīju, ka nekad viņu neatstāšu. Es saņēmu sevi rokās un gāju lūgt palīdzību cilvēkiem. Tad vēl nebija tik izplatīts internets, bet sociālo tīklu, manuprāt, nebija vispār. Es rakstīju sludinājumus un izliku tos vilcienos.
Pie manis nāca cilvēki un nesa ko vien varēja. Ēdienu, naudu, apģērbu. Varēja sākt dzīvot, un mēs lēnām sākām ārstēšanos. Pēc kāda laika mūsu dzīvē parādījās vīrietis. Kā tagad atceros, viņš atnāca un atnesa milzīgu lelli un desmit miljonus rubļu (tolaik ne tik daudz, bet arī ne maz).
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā