Ar vīru mēs atzīmējām divdesmit piecus kopdzīves gadus. Ir gājis dažādi: esam strīdējušies un vienreiz gandrīz izšķīrāmies, bet spējām saglabāt savu mīlestību. Nespēju noticēt, šķiet, ka tikai nesen man bija divdesmit un es precējos, un tad piedzima Aļona. Dārziņš, skola, un, lūk, meita jau devās mācīties uz citu pilsētu. Cik ātri lido laiks…
Ar meitas aizbraukšanu mājās kaut kā kļuva tukšs, parādījās daudz brīva laika. Es ļoti skumu, mans vīrs arī, tas mūs vēl vairāk satuvināja. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem mēs aizgājām uz teātri, tad uz kino, restorānu. Izrādās, dzīve nebeidzās mūsu vecumā un neaprobežojas tikai ar sēdēšanu mājās un televizoru.
Pēdējā laikā man periodiski izpalika mēnešreizes, sākās klimakss, tāpēc arī mēs īpaši nedomājām par izsargāšanos. Kā izrādās, velti. Kārtējā kavēšanās neradīja nekādas raizes, bet pagāja mēnesis, divi, trīs, un tikai tad es izlēmu aiziet pie ginekologa. “Klimaksam” izrādījās pavisam cita daba: es bija stāvoklī.
Jautājumu par abortu es atmetu uzreiz, nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri labprātīgi atsakās no laimes, lai arī negaidītas. Man bija 45, bet nu un? Par veselību īpaši nesūdzējos.
Ierodoties mājās, es nolēmu izjokot vīru. Sākot no mājas ieejas izliku bultiņas pa visu māju, sagatavoju sveces, novietoju tās uz galda, un centrā novietoju aploksni ar pozitīvu testu un zīmīti “tu kļūsi par tēti”. Nav vārdos izsakāms cik ļoti Oļegs bija laimīgs, visas emocijas atspoguļojās viņa sejā. Kad es iznācu no “slēptuves”, viņš uzreiz mani pacēla uz rokā, sāka skūpstīt un griezt uz riņķi.
Mums ar vīru atkal sākās medusmēnesis: brokastis gultā, jauki smsdienas laikā, dāvanas un pārsteigumi, jo grūtniecēm ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Meita, uzzinot, ka viņai drīz būs brālītis vai māsiņa, tikai pasmaidīja, sakot: “Lūk, tik atstāj vecākus vienus”.
Lasi vēl: Kādā japāņu kafejnīcā atraduši ģeniālu veidu, kā oficiantu darbā pieņemt paralizētus cilvēkus
Nolēmām nenoskaidrot bērna dzimumu, lai patiešām būtu pārsteigums. Šo bērniņu jebkurā gadījumā visi gaida un mīl. Dzemdības man bija paredzētas aprīļa vidū, bet nokļuvu dzemdību namā pirmajā datumā. Pazvanīju vīram, bet viņš sākumā neticēja, domāju, ka izjokoju.
Rezultātā es pati aizbraucu uz dzemdību namu ar taksi, un atsūtīju viņam foto no slimnīcas. Mūsu neticīgais tētis tūlīt pārzvanīja un atvainojās. Pēc četrām stundām pasaulē parādījās mūsu puisēns. Oļegs bija septītajās debesīs no laimes, jo piedzima taču mantinieks. Aļonu, protams, arī visi mīlēja, lutināja, viņas dzimšana tika ilgi gaidīta, bet dēls tomēr aizpildīja jebkādu tukšumu.
Vīrs cēlās pie katra bērna pīkstiena, baroja, auklēja, gāja staigāt ar ratiņiem. Aleksejs kļuva par visu mīluli, tēva un visu radinieku lepnumu. Lūk tā, kļuvām atkārtoti par vecākiem pēc tik daudziem gadiem, mūsu ģimene kļuva divreiz laimīgāka.
Avots: