Puiša māte man samaksāja par abortu; Tur arī viss notika, bet pēc mēneša es uzzināju, ka esmu stāvoklī

Aleksandrs man neļāva neko atbildēt un uzņēmās iniciatīvu uz sevi.
-Mammu, tēti, es vēlos jums atzīties, ka mēs precamies grūtniecības dēļ. Tā sanāca, un es uzņemošos atbildību par savu rīcību.

Viņa vecāki neteica ne vārda, bet bija redzams, cik ļoti viņi ir vīlušies. Viss tālākais vakars pagāja klusējot. Pēc tam Aleksandrs mani pavadīja mājās, un es paliku nesaprašanā, ko man gaidīt tālāk.

Nedēļu Aleksandrs man nezvanīja, un neatbildēja uz maniem zvaniem. Skolā viņš nerādījās, bet iet pie viņa uz mājām man bija kauns. Galvā bija tikai viens jautājums: “Kas noticies?” Varbūt viņš saslimis, vai arī ar viņu kaut kas noticies. Vēl pēc nedēļas man pie durvīm pieklauvēja.

Lasi vēl: Paldies par meitu! Tu padarīji mūs laimīgus, kaut arī bez tevis

-Labdien, Svetlana Vaļērevna. Sakiet, kas ir ar Aleksandru? Ar viņu kaut kas ir noticies? Viņš man neatbild.
-Aleksandrs gatavojas eksāmeniem, mājās ar repetitoru nodarbojas.
-Bet kāpēc viņš man par to nepateica pats?

-Saproti, mīļā, jums ir par agru būt kopā. Aleksandrs pabeigs skolu un aizbrauks mācīties uz citu pilsētu, un tad, kad izmācīsies un nostāsies uz kājām, varēsiet veidot attiecības.
-Mums būs bērns!
-Lūk, es atnesu tev naudu, ar to pietiks.
-Uz abortu slimnīcā aizej kopā ar mammu, ar viņas atļauju atrisināsi visas problēmas. Un jā, netraucē vairāk Aleksandru. Viņam nav tev laika.

Avots:

kaifovo