Puisēns no bērnunama katru nakti raudāja savā gultiņa un skaļā balsī sauca mammu ar tēti

Cik briesmīgi, ka tāda maza cilvēciņa liktens bija atkarīgs no cerību attaisnojuma. Viss noritēja pavisam labi. Pēterītis auga par parastu bērnu, kurš sagādā saviem vecākiem, gan prieku, gan raizes. Andris pat viņam pieķērās, kaut arī sirds dziļumos viņš tā arī Pēterīti neatzina. Tikai cerība – tas dažreiz ir tik daudz un reizē arī tik maz, kad uz kārts likts cilvēka liktenis.

Lasi vēl: Viņa dzemdēja meitu, pēc pāris dienām zem dzemdību nama loga uzradās vīrs ar dīvainu lūgumu

Gāja gadi. Un te, – Ieva palika stāvoklī! Brīnums! Dieva pirksts! Cik gan ļoti viņš bija laimīgs, jo tas notika par spīti visām ārstu diagnozēm un prognozēm. Neviens no viņiem šajā brīdī nesaprata pašu galveno – šī dāvana viņiem tika piešķirta tikai un vienīgi Pēterīša dēļ..

Bet Pēterītis kļuva lieks, nevajadzīgs. Tētis pārstāja ar viņu spēlēties un vispār nepievērsa nekādu uzmanību, mamma vienmēr domāja par kaut ko savu. Viņu baroja, veda pastaigās kā tādu suni, bet mājās teica – “vietā!”. Viņš sāka raudāt un čurāt pa naktīm, tas briesmīgi kaitināja tēti, viņš pat Pēterīti iepļaukāja…

Sāpes. Pirmo reizi saskāries ar sāpēm, zēns pat nesaprata, kāpēc viss mainījās. Kāpēc tētis viņu nemīl, bet tikai kliedz, bet mamma nepievērš viņam uzmanību. Kā gan tāda maza, nevainīga dvēselīte varēja saprast, ka viņa ir sveša, ka tā arī nebija kļuvusi par savējo diviem pieaugušiem cilvēkiem.

Andris uzsāka runāt par to, ka Pēterīti vajag atdot atpakaļ bērnunamam. Viņam bija desmitiem argumentu, bet galvenais no tiem bija tas, ka viņiem būs pašiem savs, gaidītais, pašu bērniņš. Ieva ar vīru nestrīdējās, mīlot bērnu, kurš auga viņai zem sirds, viņa saprata, ka nekad tā nemīlēs svešu bērnu. Diemžēl, saprata tikai tagad…

Lēmums bija pieņemts, vecāki iesniedza tiesā dokumentus par atteikšanos no Pēterīša aprūpes. Andra cerības neattaisnojās…

Neko nesaprasdams, puisēns sēdēja uz krēsla dīvainā mājā, kur viņu atveda, aiz slēgtām durvīm noritēja tiesas sēde. Tiesa, kurā mamma un tētis no viņa atteicās. Viņš paskatījās apkārt, pamanīja līdzcietības pilnus skatienus, un, sarāvies kamoliņā, ar asaru pilnām acīm skatījās garām ejošajos cilvēkos. Pēterītim bija briesmīgi bail, viņš trīcēja, un sarāvās no blakus kabinetu durvīm.

Kad mamma un tētis iznāca, tētis nemaz nepaskatījās uz puisēna pusi. Bet mamma atnāca pie viņa ar kaut kādu tanti un teica: “Pēteri, tu brauksi līdzi šai tantei”.

Neatskatoties viņa gāja pakaļ savam vīram, bet Pēterītis, saprasdams, ka viņi aiziet, iekliedzās un skrēja pakaļ. Tante saķēra viņu aiz rokas, bet viņš, sapratis, ka ir noticis kaut kas ļoti briesmīgs, sāka viņai kost, sist un mēģināja izrauties. Viņš kliedza: “Mammīt, neaizej!” Bet Ieva viņu nedzirdēja, viņa kopā ar vīru iesēdās mašīnā un aizbrauca mājās.

Pēterīti, noraudājušos un apčurājušos aizveda uz kaut kādu briesmīgu māju. Viņš paskatījās apkārt, un viņam likās, ka pasaule ir sagriezusies kājām gaisā. Viņu ieveda istabā pie tādiem pašiem bērniem. Viņš ātri ieskrēja stūrī un apsēdās, aizsedzis acis ar abām rociņām, it kā noslēdzoties no visiem. Viņš domāja, ka aizvērs actiņas, un atvērs, un mamma atkal būs blakus. Lasīs viņam pasaciņas vakarā, un bučos, bet tētis šūpos un metīs debesīs.

Gāja dienas, bet mamma nenāca un neaizveda viņu prom no šejienes. Viņš raudāja, raudāja bez mitas, nespēlējās ar citiem bērniem. Nabaga puisēns nezināja, ka viņu, tādu neaizsargātu, jau divas reizes nodeva. Tikai viena paveca audzinātāja varēja viņu pierunāt paēst. Viņā bija tik daudz mīlestības un siltuma, ka maiņas laikā, kad viņa strādāja, Pēterītis burtiski atkusa. Laimas tante paņēma viņu klēpī un šūpoja, sakot vien: “Ak, tu manu nabadziņ, par ko gan tevi tā. Vai tad tiešām mīļais Dieviņš to neredz…” Pēterītis nesaprata viņas vārdus, bet viņam kļuva tik silti un labi, un viņš aizmiga viņas rokās.

Velti Laimas tante šaubījās par Dieva redzi. Ieva priekšlaicīgās, ļoti smagās dzemdībās nomira, piedzemdējusi beigtu bērnu. Bet Andris, tik ļoti cerēdams, ka viss būs labi, vienkārši nodzērās, pazaudējot gan darbu, gan dzīvokli, gan savu dvēseli.

Bet Pēterīti adoptēja pareizticīga mācītāja ģimene, kurš izlasīja par šo briesmīgo gadījumu vietējā avīzē. Marija, kurai bija jau pašai pieci bērni, ne brīdi nešaubījās, kad vīrs iedeva viņai izlasīt šo stāstu. Un Pēterītis vairs nekad dzīvē nejutās svešs un atstumts.

abiem.info

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru