Adoptētā meita skrēja pie savas īstās mātes, taču dzīvoklī viņu sagaidīja īsts briesmonis un sākās histērija

Šis stāsts aizkustinās jebkuru sirsniņu. 

Tajā dienā, 1989. gada 30. decembrī, bija ļoti auksts. Pūta vējš, koki šūpojās, sniegs lidoja tieši sejā. Vaļa Čirkova skrēja uz darbu, ietinusi seju lielā lakatā, un domāja par to, kā viņai paveicies ar vīru, vārdā Slavu.

Pārim jau bija trīs bērni: Jūlija – 10 gadus veca, dēli, Saša un Andrjuša, attiecīgi 3 gadus veci un gandrīz gadu veci. Visas atvasītes bija ļoti gaidītas un mīlētas.

Tikai nelielas grūtības bija ar naudu, tāpēc Vaļa sāka meklēt nepilna laika darbu. Viņa vēl nevarēja iziet savās pastāvīgajā darbā, jo Andrjuša bija vēl mazs un apmeklēja bērnudārzu. Un, kad Vaļai tika piedāvāts pagaidu darbs par medmāsu dzemdību namā, viņa ar prieku piekrita.

Lasi vēl: Man ir 56 gadi, esmu stāvoklī un nezinu no kā. Ir vairāki kandidāti – pensionārs, pusaudzis, par trešo variantu vispār bail domāt

Nonākusi darbavietā, Vaļa steigšus pārģērbās un devās uz maiņu. Ieskatoties nodaļā, viņa ieraudzīja sievieti, kura jau bija dzemdējusi. Vaļa gribēja doties tālāk, kad izdzirdēja vecmāšu sarunu par šo jauno māmiņu. Pēc sarunas Vaļa noprata, ka sieviete gatavojas atstāt savu bērniņu slimnīcā.

Nekas tāds vēl nebija noticis vietējā dzemdību nama vēsturē. Ciemats bija diezgan liels, taču atteikšanās no jaundzimušiem bērniem šeit nekad agrāk nebija notikusi. Vaļa pat nodrebēja. Kā gan var atteikties no sava bērniņa?

Palātā, ar seju vērstu pret sienu, gulēja jaundzimušās māte. Viņa nekavējoties brīdināja, ka zīdaini pie viņas nevajag vest, viņa nevēlējās meitenīti redzēt. Un viņa netaisās viņai dot vārdu –  ja kādam esot interese, tas lai arī izdomājot.

– Ļuba, vai tu tomēr negribi uz viņu paskatīties? Viņa ir tik jauka! Izskatās tev līdzīga Vai tev ir  citi bērni? Vaicāja Vaļa.

– Vācies prom! – pēkšņi sieviete strauji pagriezās pret Vaļu, – es pat neskatīšos uz viņu, lai vēlāk man tas nerādītos sapņos. Un nelien manā dvēselē! Es tik un tā nemainīšu savas domas!

Nākamajā dienā pie Ļubas ieradās apmeklētājs. Valija piegāja pie palātas durvīm un dzirdēja viņa balsi:

– Neklausies nevienā! Mums abiem ir labi tāpat!  Nemēģini ņemt meiteni, man tu neesi vajadzīga ar “piekabi”!  Tad aiz durvīm atskanēja klusa Ļubas ķiķināšana un nopūta.

Vaļai pat aizrāvās elpa, viņa atvēra durvis un dusmīgi paskatījās uz apskāvušo pāri:

– Kādi gan jūs esi cilvēki! Nē, jūs neesat cilvēki, šakāļi!  Uztaisīt bērnu varējāt, bet prātiņa, lai audzinātu un nodrošinātu normālu ģimeni, nav? Vai bērns staigāt traucē?

Ļuba nosarka, ieskrēja palātā, atgriezās ar savu somu un, satvērusi vīrieti aiz rokas, metās prom no dzemdību nama vienā halātā. Vēlāk viņa nosūtīja iesniegumu par atteikšanos no bērna.

Vaļa paskatījās uz atstāto mazulīti un nespēja aiziet prom. Kad bērniņš pamodās un ieraudājās, kāda vecmāte klusi pajautāja Vaļai:

Vaļa pamāja un paņēma meiteni uz rokām…

– Vaļuša, kas tev noticis? – Slava satiekoties sirsnīgi jautāja sievai, – vai esi nogurusi? Varbūt pagaidām nestrādāsi? Es mēģināšu atrast citu nepilnas slodzes darbu, un tu pieskatīsi bērnus.

Nē, vienkārši dzemdību namā bija viena meitenīte, – Vaļa nedroši pasmaidīja, – vecāki viņu pameta. Viņa ir tik jauka, es viņu baroju, un viņa paskatījās uz mani kā uz savu mammu. Saproti?

– Ak, mammīt, pastāsti par zīdainīti, –  Vaļai apjautājās viena no viņas meitām. – Viņai ir gaiši vai tumši mati? Un kādas ir viņas acis? Un kāpēc viņa tika pamesta, vai tad tā notiek?

Bet Vaļa neieklausījās meitas teiktajā, viņa ieskatījās vīra acīs ar tādu lūgumu un cerību, ka viņš klusi jautāja:

– Sieva, vai tu gribi, lai viņa kļūst par mūsu audžubērnu? Es sapratu tevi pareizi?

Pēc nedēļas Valija pārnāca mājās ar svarīgu dokumentu paku. Viņa atkal izmantoja grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, slimnīcas galvenais ārsts apsolīja viņai palīdzēt noformēt adopcijas dokumentus, un meitenīte, kurai iedeva vārda, Nadežda, kļuva par ceturto bērnu draudzīgajā Čirkovu ģimenē …

Pagāja četrpadsmit gadi.

– Mammu, kāpēc jūs nopirkāt Andrejam un Sašai tādas krosenes, kādas viņi gribēja, bet ne man?

– Nadjuša, brāļiem tās ir vajadzīgas sacensībām, un tu lūdz dārgus un stilīgus apavus. Pagaidām tādus nevaram nopirkt. Drīz Jūlija aizies atvaļinājumā, tad viņa tos nopirks tev kā dāvanu.

Nadežda aizvainoti nošņācās un izgāja no mājas, aizcirzdama durvis. Valija izmisumā noraustīja  plecus. Ko var iesākt, meitene ir pārejas vecumā, tāpēc vēlas ģērbties moderni. Bet alga ciematā maza, un, lai arī Slava nedēļas nogalēs papildus pamatdarbam devās uz pilsētas staciju un veica konteineru izkraušanu, ģimeni nevarētu nosaukt par pārtikušu.

Vaļa smagi nopūtās un sāka gatavot vakariņas. Viņa bija satraukta, jo bija jau tumšs, bet meitas vēl nebija mājās. Nadežda atgriezās, kad bija jau tumšs, visa vienās asarās.

– Meita, kas notika? – Valija nobijās.

“Tagad es zinu, kāpēc tu man neko nepērc!” Jo es neesmu tev dārga,” meitene kliedza.

– Tante Rita man visu izstāstīja! Tāpēc palieciet kopā ar saviem mīļotajiem īstajiem bērniem, bet es došos pie savas īstās mātes, dārgā! Tur mani tur tiešām mīlēs. Kur viņa dzīvo? Aizved mani pie viņas!

Vaļa krūtīs sajuta aukstumu. Cik ļoti viņa no tā baidījās! Galu galā viņa ilgu laiku gribēja Nadeždai visu pateikt pati, bet nezināja, kā pusaudze reaģēs. Arī brāļi neko nezināja, jo  bija mazi, kad Nadežda tika adoptēta. Tikai Jūlija visu zināja, bet Nadju mīlēja kā pašas māsu.

Ko gan darīt šādā situācijā? Vaļa piegāja pie Nadijas un klusi sacīja:

– Labi, es  tev parādīšu, kur dzīvo tava īstā mamma. Tikai zini, mēs tevi ļoti mīlam, jo mums esi dārga, tu esi mūsu bērns. Un krosenes dzīvē nav vissvarīgākā lieta, galvenais, lai mēs būtu kopā. Nadjuša, mēs nespēsim dzīvot bez tevis, atceries to.

Slava stāvēja pie istabas durvīm un nervozi burzīja ar krekla apkakli, pār vaigiem viņam ritēja asaras.

Nākamajā dienā Vaļa un Nadja pienāca pie Ļubas mājokļa. Nadja lepni pacēla augšup zodu, taču bija skaidrs, ka viņa ir nobijusies.

Es pati, – viņa sausi teica Vaļai un iegāja pagalmā.

Skaļi klauvējot pie durvīm, bet nesagaidot atbildi, meitene iegāja miteklī. Vaļa tik cieši satvēra vārtus, ka pirksti kļuva balti. Viņa nesaprata, cik daudz laika ir pagājis, varbūt minūte, varbūt stunda, kad no mājas izskrēja šņukstošā Nadja.

– Mammu, mammu, viņa ir briesmonis! Viņa nevar būt mana mamma! – šņukstēja Nadja, Viņa bļāva, ka es gribot viņu aplaupīt. Es viņai teicu, ka esmu viņas meita, un viņa izplūda smieklos. Viņa teica, ka viņai bērni ir visur kur un ka man viņai jāskūpsta kājas, jo viņa mani esot dzemdējusi un nav nožņaugusi. Mammu, ejam mājās, vai tu turpini mani mīlēt? – Nadja ieskatījās audžumātes sirsnīgajās acīs.

Dažas dienas vēlāk pie ģimenes atbrauca Jūlija. Un nekavējoties kopā ar māsu devās uz veikalu pēc krosenēm. Bet beigās viņas nopirka kaut ko pavisam citu – skaistu blūzi mammai un siltu džemperi tētim. Visdārgākajiem un mīļākajiem vecākiem pasaulē.

COMMENTS

Pievienot komentāru