Mana draudzene apprecējās, jau būdama stāvoklī. Viņas topošais vīrs labi apzinājies, ka gaidāmais bērns pilnīgi noteikti nav no viņa (tas bija pilnībā izslēgts, nebija it ne mazākās cerības). Taču viņš mīlējis.
Mīlējis neiedomājami stipri. Visu pacieta un visu piedeva. Un bija jau arī ko paciest, jo Marika bija ļoti neiecietīga un stūrgalvīga. Itin bieži viņa mēdza atgādināt savam vīram: „Es tevi nepavisam nemīlu. Tu neesi nedz augumā padevies, nedz tev apsviedība. Es ar tevi apprecējos aiz bezizejas.”
Vārdu sakot, visādi ir gājis. Taču drīzumā viņa tomēr prata Ilgvaru pienācīgi novērtēt. Taču interesantākais ir pavisam kas cits. Pēc 16 gadu prombūtnes bija uzradies bērna bioloģiskais „tētis”. Sagribējies viņam jau pieaugušu dēlu apraudzīt, tēvišķās jūtas tomēr atmodušās, nolēmis viņu par savu bērnu atzīt.
Un tik ļoti šī doma bija „tēti” pārņēmusi, ka viņš vairs nelika Marikai mieru, lai arī viņa pilnīgi noteikti nebija sajūsmā pa šādu „tēva” un dēla atkalapvienošanos. Arī no Ilgvara „tētuks” jau bija pāris reižu atrāvies pa seju… Bet…Vārdu sakot, izdevās tomēr „tētukam” dēlu pie skolas satikt un ceļos nomesties: „Tu man esi miesīgais dēls, manas asinis.
Piedod man. Neviena cita, izņemot tevi, man uz visas pasaules nav, bet vecumdienas nav aiz kalniem… Bet Ilgvars, kuru tu sauc par savu tēvu, nemaz nav tev radniecīgs.”
Protams, sākumā bērns bijis šokā, un cik spējis, izvairījies no tikšanām ar jukušo „tēvu”. Taču izlaidumā sanāca tā, ka sapulcējās abas iesaistītās puses. Likās jau, ka skandāls nav izbēgams.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā