Reiz kādam cilvēkam rādījās sapnis. Viņš redzēja, it kā viņš ietu par smilšainu krastu, bet viņam līdzās – Dievs.
Debesīs mirgoja ainas no viņa dzīves, bet pēc katras no tām viņš pamanīja smiltīs divu cilvēku pēdu nospiedumus: vienas bija no viņa kājām, otras – no Dieva kājām.
Kad viņa priekšā nomirgoja pēdējā viņa dzīves aina, viņš palūkojas uz pēdām smiltīs. Un ieraudzīja, ka bieži viņa dzīves ceļā stiepās tikai viena pēdu līnija. Viņš arī pamanīja, ka šie bija grūtākie un neveiksmīgākie brīži viņa dzīvē.
Viņš ļoti noskuma un sāka vaicāt Dievu:
Vai tu man neteici: ja sekošu taviem ceļiem, tu mani neatstāsi. Bet es pamanīju, ka pašos grūtākajos manas dzīves brīžos smiltīs bija tikai vienas pēdas. Kāpēc tu mani pameti, kad tu man biji visvairāk vajadzīgs?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā