Dzīvē ir ļoti svarīgi spēt piedot, lai arī ne vienmēr tas ir viegli. Pat pašiem lielākajiem ienaidniekiem var un vajag piedot, jo viss negatīvais, kuru cilvēki krāj sevī, atsaucas tikai uz viņu pašu.
Šīs meitenītes stāsts kādam var šķist neiespējams, bet patiesībā tā tas nemaz nav.
“Pašlaik manai meitai ir 11 gadu. Viņa jau 7 gadus nav redzējusi savu tēvu. Pēdējo reizi mēs ar viņu satikāmies, kad meitai bija 2 gadi. Viņš pajautāja, vai varot atteikties no vecāku tiesībām un nemaksāt mums alimentus. Es piekritu…
Es vēlējos pasargāt savu mazulīti no liekām ciešanām. Negribēju, lai viņa jūt sāpes un vilšanos. Meita lieliski zināja, kas ir viņas tēvs, un kāpēc viņš nav ar mums.
Es necentos pārliecināt meitu, ka viņas tēvs ir “jūrnieku kapteinis”. Kad viņai palika 4, mēs negaidot uzzinājām, ka manam bijušajam vīram ir audzējs. Mēs ar meitu piekritām viņu satikt parkā. Un, lai arī viņš lūdz satikties uz pāris stundām, realitātē viņam pietika ar divdesmit minūtēm. Bet pēc tam viņš atkal pazuda, gluži kā ūdenī iekritis.
Aptuveni pēc gada mūsu kopējs paziņa paziņoja, ka viņam ir parādījusies cita ģimene un bērni. Tas mani burtiski paralizēja. Meita visu dzirdēja… Mēs uzsākām sarunu par viņu un iekāpām mašīnā. Viņa bija tik mierīga! Ziniet, ko viņa man pateica?
“Mammu, tas taču labi! Tētis beidzot iemācījies būt par tēvu. Es esmu tik priecīga par viņa bērniem…”
Un to viņa pateica bez aizvainojuma un asarām, bez visa tā, kas krājās manī pašā. Un tieši tad, pēc manas meitas vārdiem, es sapratu, kas ir piedošana!”
Avots: