Trīs stāsti par to, kā mans vecākais dēls mani biedēja, kad es biju ļoti maza. Ne velti pieredzējuši cilvēki apgalvo, ka mums, pieaugušajiem, neredzamā pasaule ir atvērta bērniem.
Pirmais stāsts
Kad manam vecākajam dēlam Maksimam bija septiņi mēneši, viņam un man nācās īslaicīgi dzīvot pie mātes. Mēs izīrējām manu māju, jo ar bērna kopšanas pabalstu nevarējām izdzīvot. Maksims pusotra gada vecumā runāja diezgan labi.
Kādu vakaru mēs sēžam viesistabā, mamma ada, es spēlējos ar savu dēlu. Pēkšņi viņš skatījās vienā sienas punktā un izplūda smieklos. Sākumā es tam nepievērsu nekādu nozīmi, bet Maksims sāka kustināt galvu uz priekšu un atpakaļ, it kā viņš vērotu kādu neredzamu. Smaidot kādam, vicinot rokas…
Mamma adīšanu nolika malā, viņa arī vēro Maksu. Es jautāju:
-Maksim, kāpēc tu smejies? Kas tur ir?
-Onkulis! -atbildēja dēls.
Mēs bijām tik pārsteigtas un nobijušās, ka pat iedomāties jūs nevarat! Maksims, protams, pēc dažām minūtēm tika atrauts ar rotaļlietām un aizmirsa par “tēvoci”, un māte, pēc tam, kad Maksims devās gulēt, dzīvokli iesvētīja ar svēto ūdeni un nolasīja lūgšanu.
Otrais stāsts
Bija vasara, Maksimam bija tikai divi gadi. Vakarā kā vienmēr devāmies pastaigā uz bērnudārzu, kas atrodas netālu no mājas. Patiesībā šovasar Maksims sāka tikai uz turieni iet. Tad pat bērnudārzā viņiem bija brīvi atļauts vakarā pastaigāties ar bērniem, jo mūsu mazajā pilsētā bija katastrofāli maz rotaļu laukumu. Tagad, starp citu, viņi ir vismaz nedaudz kaut ko uzcēluši, un bērnu dārzs ir nožogots.
Maksims spēlējās smilšu kastē, es tur sēžu, risinot krustvārdu mīklu, gaidot savu draudzeni ar dēlu, kurš ir gadu vecāks par Maksu. Un pēkšņi Maksims sāk ar kādu sarunāties, iedod kādam savu spaini, mašīnu … Es klusēdams vēroju neparasto spēli, un man pašai lēnām sāk parādīties zosāda. Paldies Dievam, drīz atnāk draudzene ar dēlu, un Maksimu novērsa īsts bērns. Kad mēs gājām mājās, es jautāju:
-Ar ko tu tur spēlējies kamēŗ, kamēŗ gaidījām Vladiku?
-Ar meitenīti.
-Tu viņu pazīsti? – es ar bailēm jautāju.
-Nē.
-Kā viņu sauc?
-Es nezinu, viņa ir slikta. Klusē.
-Tu viņu šodien pirmo reizi redzēji?
-Viņa nāk uz bērnudārzu spēlēties.
-Viņu kāds cits arī redz?
Maksims klusējot pamāja ar galvu un vairāk nebilda ne vārda.
Trešais stāsts
Man personīgi tas ir dīvainākais un briesmīgākais gadījums. Maksimam bija jau trīsarpus gadi, un mēs jau dzīvojām savā mājā kopā ar manu otro vīru. Pēkšņi no rīta pamanīju, ka sāk rasties zilumi uz dēla kājām. Vienu, divas, trīs reizes .. es gribēju doties pie ārsta, bet kādu vakaru dēls mani apdullināja:
-Mammu, es vairāk savā istabā viens negulēšu.
-Kāpēc? – es jautāju.
Es Maksimam tikai tad sāku ļaut gulēt vienam pašam istabā.
-Pie manis nāk onkulis, kurš dzīvo pie omes un naktī mani rausta aiz kājām.
-Varbūt tas ir tikai slikts sapnis?
-Nē, viņš pie omītes dzīvo. Mammu, viņš šeit pats stāv. Vai tad tu neredzi?
Maksims norādīja uz koridora pusi. Neticami, ka tajā pašā laikā dzīvojamā istabā sēdēja kaķis un skatījās, kur Maksims rādīja… Neskatoties uz manu daļēji ateistisko uzskatu, nākamajā dienā es uzaicināju priesteri svētīt māju. Arī mamma svētīja dzīvokli. Vairāk Maksims nerunāja par “tēvoci”, un laika gaitā viņam pat patika gulēt atsevišķā telpā.
Lasi vēl: Ar šādu rituālu ir jāiesāk jaunais 2021.gads, lai naudiņa pati skrietu tavā maciņā. To ir jāizpilda līz 13.janvārim
Protams, visus šos trīs stāstus var izskaidrot ar bagātīgu mazu bērnu iztēli, taču tāpat tas bija biedējoši. Kas zina, ko bērni patiesībā redz? Varbūt viņi patiešām atklāj kaut ko tādu, kas ir aizvērts no mūsu pieaugušo skatiena. Varbūt visi šie fiktīvie draugi, briesmoņi zem gultas un citas bērnības fantāzijas un nemaz nav fantāzijas, bet realitāte, kas pārsniedz mūsu apziņu. Galu galā es arī atceros kaut ko neizskaidrojamu no bērnības, bet par to citreiz…
Avots: yandex
[…] Spoku pasaule. Bērni redz to ko mums pieaugušajiem nav ļauts redzēt. Reāli stāsti no kuriem pa… […]