„Lūdzu apsēdies, un uzklausi mani līdz galam,” teica vīrs.
„Labi, bet kas gan ir atgadījies ar bērna māti?”
Vīrs atstāja manu jautājumu bez atbildes, bet gan sāka ar to, ka labi zina, kas ir atstājis mazuli. Un paskaidroja, ka tas ir viņa miesīgais dēls.
Pēc šiem vārdiem mans prāts vienkārši atteicies kalpot. Pārāk daudz notiku piedzīvots pēdējo stundu laikā.
Gadu atpakaļ ar šo meiteni viņam gadījusies neliela mīlas dēka. Jūtot, ka aizvien vairāk pieķeras viņai, vīrs nolēma izbeigt šo sakaru. Viņi izšķīrās. Viņš vairs neatbildēja uz viņas zvaniem un īsziņām. Atceros, ka tieši tolaik viņš bija nomainījis savu telefona numuru. Taču par šo grūtniecību viņš nebija neko zinājis, vai arī nemaz negribēja zināt.
Dubulttrieciens. Taču vairāk pa visu man bija žēl nevis sevis, bet gan mazuļa.
Lasi vēl: Pilnmēness aptumsums 21. janvārī (šodien): ko šodien jāņem vērā un no kā jābīstas
Pāris dienas vēlāk mēs atradām arī viņa māti. Tēva vietā dzimšanas apliecībā bija ievilkta svītra. Mazais Boriss bija palicis mūsu ģimenē, ja šādi vispār var nosaukt mūsu šī brīža attiecības.
Mātei nebija ne mazākās vēlmes atgriezt sev mazuli, viņa vien noteica, ka tagad ir pienākusi tēva kārta rūpēties par bērnu. Bet pamest vīru vienu pašu ar zīdaini uz rokām, es nevarēju. Nu ko gan iesāktu šis vīrietis.
Par šķiršanos vai piedošanu domāšu vēlāk, kad sakārtošu savas domas.
Avots:
Comments are closed.