Vīra mīļākā piedzemdējot mana vīra bērnu atstāja zīdaini pie mūsu durvīm vien teiktdama, ka tagad viņa kārta rūpēties

Bija vēls decembra vakars. Es jau praktiski biju aizmigusi, kad sadzirdēju durvju zvanu. Piegāju pie durvīm, un nožāvājoties padomāju, kurš gan tas varētu būt un kas ir noticis? Pie durvīm neviena nebija, vien stāvēja bērnu pārnēsājamais krēsls.

Es izskrēju kāpņutelpā. Noskrēju lejā, tad uzkāpu augšā, taču neviena nebija. Vienīgi pārnēsājamā krēsliņā mierīgi gulēja mazulītis, un virsū bija pielikta zīmīte „Polīna, lūdzu, piedod man. Es zinu, ka tu nepametīsi manu bērnu. Mīli Borisu kā miesīgā māte.”

Manas rokas sāka trīcēt, bet kaklā iesprūda kamols, kļuva grūti elpot. Es paņēmu bērnu un ienesu viņu dzīvoklī. Vīrs jau bija devies pie miera. Es nodomāju, ka viņš uzreiz metīsies zvanīt policijai. Bet es ļoti pārdzīvoju, vai ar mazuli viss ir kārtībā, un ko darīt, kad viņš pamodīsies?

Manai meitai tobrīd bija jau 8 gadi, un mājās nemaz nebija zīdainītim piemērotas pārtikas. Es atcerējos, ka mana kaimiņiene no otrā stāva pavisam nesen piedzemdējusi bērnu. Jau bija praktiski pusnakts, taču man nebija citas izejas. Es skrēju pie kaimiņienes.

„Sveika, Irēna. Atvaino, ka tik vēlu, taču tas ir ļoti steidzami,” teicu, tiklīdz Irēna paspēja atvērt man durvis.

„Kas tad noticis?”

„Man mājās ir zīdainītis, bet nav, ar ko viņu pabarot. Vai vari man palīdzēt?”

Irēna skatījās uz manis pilnīgā nesaprašanā. Viņa tak zināja, ka man meita jau ir paaugusies. Taču jebkādiem liekiem jautājumiem viņa atnesa man bērnu piena maisījumu.

Paķerot maisiņu, skrēju mājās. Mazulis joprojām gulēja. Iegāju guļamistabā, lai pamodinātu vīru.

„Mīļais, mosties!”

„Kas noticis?”

„Mums ir negaidīta dāvana. Vai vari iedomāties, kāds pie mūsu durvīm atstājis zīdaini. Vienkārši piezvanīja pie durvīm un viss.”

Vīrs sākumā nemaz nevarēja saprast, par ko es tur vispār runāju. Es aizvedu viņu uz viesistabu un parādīju mazuli. Vīrs bija šokā. Tad ātri saģērbās, paķēra telefonu un teica, ka drīz pārnāks. Es nodomāju, ka viņš vienkārši gribēja aprunāties ar savu draugu, kas strādāja policijā.

Es tā arī nespēju aizmigt līdz pašam rītam. Pāris reizes bija pamodies mazais. Pabaroju, nomainīju autiņbiksītes. Bērns pilnīgi noteikti ticis labi aprūpēts. Viņam bija uzvilktas nebūt ne tās lētākās autiņbiksītes. Kāpēc gan viņa mamma ir šādi rīkojusies?

Deviņos no rīta,satraucies un dusmīgs, mājās pārradās vīrs. Protams, es gaidīju no viņa kādu nebūt rīcību.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru