Vīrs padzina mani no mājas, atsakoties atzīt savu bērnu, tad sapratu, ka dzīvei ir pienācis gals

Mani sauc Ņina, man ir 32 gadi, vīru sauca Ņikita. Iepazināmies draugu ballītē, sākām satikties. Es īpaši nemīlēju ballītes, un mans vīrs, godīgi sakot, arī nē.

Mēs vairāk pastaigājāmies pie pilsētas ielām, apskatījām dažādas vietas. Pēc pus gada mēs aprecējāmies, un es uzreiz pārcēlos pie vīra, viņam bija liels četristabu dzīvoklis – mantojums no vectēva.

Dzīvojām tā teikt bez jebkādas spriedzes, bet bērnu mums nebija, nesanāca. Es jau vairākas reizes pārbaudījos, bet ārsts sacīja, ka esmu vesela. Bet tad mans ginekologs saka, lai arī vīrs pārbaudās.

Es viņu lēnām sāku sagatavot domai, ka arī viņam nepieciešams pārbaudīties. Viņš veica visas nepieciešamās analīzes, un izrādījās, ka viņa vainas dēļ mums nav bērnu. Bērnībā, kad es slimoju, mana  mamma devās uz baznīcu un nemitīgi lūdza Dievu, lai Viņš palīdz.

Un arī es, gluži kā mana mamma, sāku ar vīru iet uz baznīcu, lūgties, un vienā dienā es sapratu, ka esmu stāvoklī. Manam priekam nebija robežu, un es domāju, ka arī vīrs priecāsies, bet tā nenotika.

Vīrs sāka kliegt, ka es viņu turu par muļķi, ka viņam nekad nebūs bērni, un, ka es viņu krāpju. Sacīja:

“Savāc mantas, un, lai tavas smakas te vairs nebūtu, bērnu es nekad neatzīšu. Pats iesniegšu šķiršanos un pats visu samaksāšu. Es vairāk ne dzirdēt, ne redzēt tevi negribu.”

Es varēju atrast sliktu dzīvokli. Man nebija ne naudas, ne iespējas atrast, ko labāku, tāpēc es uzreiz pārcēlos uz atrasto dzīvokli. Man bija grūti vienai pašai iznēsāt un audzināt bērnu, bet pie vīra es negriezos pēc palīdzības.

Pagāja trīs gadi, es nobildēju meitu un nolēmu ievietot meitas fotogrāfiju sociālajos tīklos. Pēc dienas man zvana bijušais un lūdz atļauju atnākt ciemos. Godīgi teikšu, ka nevēlējos viņu redzēt, bet viņš sāka mani lūgties, un es beigās piekritu.

Viņš atnāca un sacīja: “Es biju liels muļķis, meita ir mana bērnības kopija. Es vēlos, lai jūs pie manis atgrieztos”. Es biju ļoti aizvainota, jo viņu nebiju krāpusi, bet viņš man stipri nodarīja pāri. Tas pat nebija jautājumus par piedošanu, es vienkārši viņam vairāk nevarēju uzticēties.

Es viņam to pateicu, viņš sāka raudāt, lūdza atļauju tikties ar meitu, es atļāvu, kaut arī sapratu, ka meita, lai arī maziņa, viņam nepiedos to, ka viņš mani pameta, kad biju stāvoklī.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru