Mūsdienu Eiropas tēls ir tieši saistīts ar sieviešu tiesību aizsardzību. Tiek uzskatīts, ka rietumu valstīs daiļā dzimuma pārstāvēm jau sen ir bijušas tādas pašas sociālās un pilsoniskās privilēģijas kā vīriešiem.
Šis apgalvojums ir vairāk vai mazāk patiess, runājot par pagājušo gadsimtu. Taču iepriekšējos gadsimtos Eiropas sievietēm par dažādiem nodarījumiem inkvizitori mēdza uzvilkt uzpurņus, un tas tika darīts absolūti likumīgi.
Spīdzināšanas instruments
Daudzu Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Austrijas, Spānijas un citu valstu muzeju ekspozīcijās var redzēt, ko briti sauc par scold’s bridle”. Burtisks šīs frāzes tulkojums ir “kašķīgas sievietes iemaukti”. Faktiski runa ir par dzelzs uzpurni, ko sievietēm uzmauca galvā. Vēl viens šā spīdzināšanas instrumenta nosaukums ir “kauna maska”.
Uzpurņi sievietēm, kas bija kritušas svētāsinkvizīcijas nežēlastībā, uzvilka bende. Metāla konstrukcija bija stingri piestiprināta pie galvas, un pati sieviete to nespēja noņemt.
Šāda maska nelaimīgajai liedza runāt. Bieži vien spīdzināšanas instruments tika aprīkots ar īpašu dzelzs sprūdu, kas nopietni traumēja mēli un lūpas, ja sieviete mēģināja kaut ko pateikt. Maskas augšpusē bija piestiprināts zvans, kura nolūks bija piesaistīt garāmgājēju uzmanību.
XVI līdz XX gadsimts
Svētās inkvizīcijas dokumenti liecina, ka sieviešu galvas iemaukti tika izgudroti Lielbritānijā ap 1500. gadu. Šis spīdzināšanas instruments tika izmantots teju visās Rietumeiropas valstīs, sākot ar XVI gadsimtu.
Ievērības cienīgs ir fakts, ka sieviešu uzpurņi Anglijā tika izmantoti līdz pat 1901. gadam, neraugoties uz to, ka baznīcu tribunāli, kuri cīnījās pret ķecerību un brīvdomību, jau XVIII gadsimtā gandrīz visur tika likvidēti.
Piemēram, tiesas dokumentos Lielbritānijas Lankašīras grāfistē oficiāli fiksēts spriedums vairākām sievietēm, kuras tika apsūdzētas sabiedriskās kārtības traucēšanā 1856. gadā. Viņām bija jāvalkā kauna maskas.
Parasti šāds sods ilga vienu dienu. Tā mērķis nebija nodarīt fizisku kaitējumu sievietes veselībai – šādi inkvizitori centās kārtīgi iebiedēt sievietes, lai panāktu bezierunu paklausību.
Pazemojošais uzpurnis bija morālā spiediena līdzeklis. Nav nejaušība, ka uz šādiem spīdzināšanas instrumentiem bieži tika uzrakstītas dažādas pamācības. Piemēram, “Tam, kurš nevēlas kļūt par apsmieklu, jābūt pakļāvīgam” vai “Sievietei baznīcā ir jāklusē”.
Ļoti reti kauna maskas tika uzvilktas vīriešiem. Viņi parasti tika publiski pazemoti, sodot par pļēgurošanu vai apmelošanu.
Pļāpīgums un ziņkārība
Sākotnēji sieviešu uzpurnis tika radīts, lai sodītu pļāpīgas un kašķīgas sievietes, un panāktu, ka viņas apklust vārda vistiešākajā nozīmē. Vēlāk sodāmo darbību saraksts tika papildināts ar neatbilstošas ziņkārības izpausmēm, kuras bija nevietā ikvienai krietnai kristietei.
Starp citu, kauna masku uzlika arī sievietēm, kuras apsūdzēja par krāpšanu, rupjību, skandalēšanu, zaimošanu vai apmelošanu. Dažreiz pēc publiskas pēršanas ar pletni sieviete bija spiesta vēl diennakti stāvēt sabiedriskā vietā par biedinājumu citiem.
Bieži vien garāmgājēji apmētāja nelaimīgo ar akmeņiem un apvainoja viņu, izmantojot to, ka šādas darbības nekādi netika sodītas. Svētā inkvizīcija atbalstīja “cienījamo” pilsoņu centību bargi sodīt notiesāto sievieti. Tiesa, dažkārt cilvēki pārcentās ar sodīšanu, kas izraisīja sievietes nāvi, par kuru neviens nebija atbildīgs.
Īpaši bieži šādi publiski sodi tika piemēroti 17. – 18. gadsimta Vācijā, jau pēc reformācijas. Sievietes tika sodītas par sadzīviskiem pārkāpumiem, kas ir pretrunā ar protestantisma ētiku.
Šādu nodarījumu skaitā bija laulības pārkāpšana un laikus neatmaksāts parāds, kā arī pienācīgas bērnu aprūpes trūkums un nepiedienīga izturēšanās baznīcā. Dažkārt vispārēju nosodījumu izpelnījās sievietes izaicinošais apģērbs vai viņas it kā vulgārā izturēšanās.