Apceļojot Itāliju, pamanījām šo baznīcu no ceļa un nolēmām apskatīt tuvāk, jo salauztais pulkstenis tornī mūs ļoti ieinteresēja,
Baznīca tiešām izskatījās galīgi pamesta – aizaudzis pagalms, tieši pretī masīvām baznīcas ieejas durvīm. Man galvā pazibēja doma, ka sen neviens te ilgu laiku nebija nācis, bet kad iegājām iekšā..
Durvis bija aizslēgtas, tāpēc nolēmām apbraukt apkārt un apskatīt ēku no otras puses.
Izgājām cauri dažām saimniecības ēkām, kas tagad vairāk izskatījās pēc drupām ar iegruvušu jumtu un bija piepildītas ar visādiem būvgružiem un aizaugušas ar kazeņu krūmiem, un nonācām pie baznīcas otras sienas, kur atradām citas durvis, pareizāk sakot, tikai izeju, jo durvis tur jau ir sen nav bijušas.
Acīmredzot tā bija ieeja baznīcas agrākajās dzīvojamās telpās – tagad šeit viss bija avārijas stāvoklī un vietām bija iebrukuši griesti.
Gribējām ieiet baznīcas galvenajā zālē, tāpēc ļoti uzmanīgi uzkāpām uz otro stāvu (pirmais nebija pieejams aizsprostojumu dēļ) un, sekojot katram solim, knapi tikām cauri garajai telpai un iegājām citā. Tad mēs ieraudzījām to!
Mēs stāvējām uz koka balkona, kas atradās virs galvenās baznīcas zāles. Balkons absolūti neradīja pārliecību un nemitīgi izdvesa tādas skaņas, it kā būtu gatavs kuru katru brīdi nokrist. Un kā reizi vienkārši nosliecās šajā virzienā.
Lasi vēl: Vecmamma man atklāja, ka sakot šos divus vārdus pirms miega, veiksme vienmēr tevi pavadīs un problēmas apies ar līkumu
Mēs negribējām tam pārāk daudz sekot, tāpēc ātri uzņēmām pāris kadrus un sākām izkļūt no šīm drupām, pie sevis nodomājot, ka bez restaurācijas baznīca īpaši ilgi neizturēs. Žēl gan. Baznīca izrādījās ļoti skaista, ar saglabātām freskām un sena altāra paliekām.