Bagātnieks nesamaksāja kapracim nolīgto summu, bet tas aiz atriebības atraka kapu. Tas, kas notika tālāk, nav prātam aptverams

Kamēr kapracis raka kapu, klients viņu visu laiku vēroja, nemitīgi pazemojot, un galu galā nesamaksāja par visu darbu, paziņojot, ka tas veikts nekvalitatīvi. Kapracis sadusmojās un nolēma kapu atrakt. Bet kāds bija viņa pārsteigums un izbīlis, kad zārkā guldītā sieviete sāka izrādīt dzīvības pazīmes!

 

Vīrietis vārdā Zahars izmeta izsmēķi un pienāca pie kapa.

 

Uzbeku tautības kapracis vārdā Dostons nesteidzās – lieta praktiski nevirzījās uz priekšu.

 

– Vai tu nevari rakt vēl lēnāk? – Zahars šasutis neizturēja.

 

– Vai tev vajag, lai es roku lēnāk? – kapracis izlikās, ka nav sapratis ironiju un pārstāja rakt.

– Jā, aizmirsti, roc vien tālāk. Īstenībā, vai vari strādāt ātrāk? – Zahars neapmierināti piesita kāju pret zemi un nospļāvās.

 

Dostons ir pusmūža vīrietis, kas piestrādāja par kapraci. Viņš bija slikti ģērbies, viss netīrs, nosmērējies ar zemi. Bet Zahars cienījams vīrietis dārgā glītā uzvalkā. Šodien viņam bija  jāapglabā sava gados jaunā sieva. Ar visu savu izskatu viņš izrādīja nicinājumu pret šo cilvēku ar lāpstu. It kā atraitnis būtu neapmierināts, ka sievai kapu rok kāds, kas pagadījies pa rokai.

 

– Vai tev nav neērti rādīties cilvēkos šādā izskatā? Vai tu sapuvušam līķim noģērbi drēbes un uzvilki pats? bagātnieks izsmejoši vaicāja.

 

– Es taču nerakšu kapu tērpies uzvalkā, Dostons paskatījās uz atraitni.

 

– Bet ne jau lupatās, – Zahars atkal piecirta kāju, demonstrēdams savus dārgos apavus.

 

Uzbeks noklusēja, viņam pirmo reizi gadījās tik nepatīkams klients

 

Pēc izskata klients bija miljonārs. Protams, ne jau katru dienu nabaga kapracim nākas apglabāt bagātu vīru sievas. Bija jābrīdina, ka viņam kaps jārok parādes uzvalkā. Bet tās, protams, ir muļķības. Kāda starpība, kā viņš ir ģērbies? Viņa uzdevums bija izrakt kapu. Bet šis vīrietis, kas zaudējis sievu,  piekasīgi sekoja un pazemoja viņu, kā vien varēdams.

 

Visu laiku, kamēr uzbeks raka kapu, klients stāvēja klāt un turpināja viņu gānīt. Viņa neapmierinātību izraisīja kaprača bezpajumtnieka izskats. Vīrietis sacīja, ka staigāt netīrās drēbēs ir necieņa pret klientiem. Viņš arī pauda, ka kapracis ir bezpajumtnieks, kuram  palaimējies dabūt darbu, un viņš to dara pa roku galam.

 

Zahars sajutās kā īsts lohs, kuram cenšas izblēdīt naudu, bet viņam nepatika pārmaksāt. Un tad klients izvirzīja vēl pretenzijas – kādā brīdī kapracis paklupa un nokrita. Atraitnis sāka viņam “uzbraukt”, ka viņš esot piedzēries.

 

– Dzert vajag mazāk, Zahars sašutumā pauda.

 

– Es  neesmu dzēris. Es nekad darba laikā nedzeru, apgalvoja Dostons.

 

Vīrietis nenoticēja, bet uzbeks ar viņu nestrīdējās.  Tas būtu vēl viens iemesls, lai klausītos šķebinošas lietas no nekaunīgā vīrieša. Kapracis patiešām nebija piedzēries. Viņš raka kapu lēnām, jo pasūtītājs skatījās, kā viņš strādā, un visu laiku apsaukāt viņu. Viss krīt ārā no rokām, kad uz tevi skatās un cenšas izteikt gudras piezīmes. Un kāda jēga strādāt ātri, ja nemaksā par stundu? Kāpēc viņam būtu jāsteidzas? Saskaņā ar līgumu nelaiķe bija jāapglabā bez papildu nosacījumiem. Bet tad izrādījās, ka vajag ātrāk.

 

Sievieti pēdējā gaitā pavadīja tikai daži cilvēki

 

Bērēs bija tikai pieci cilvēki. Visi stāvēja un gaidīja, kad kaps tiks aizbērts. Bet aizgājējas vīrs biznesmenis staigāja ap bedri, un stāstīja, kā turēt lāpstu, kā labāk mest zemi. Dostons, savilkdams žokli, darīja savu darbu, bet neizturēja, lūdza, lai parāda, kā pareizi darīt.

 

Atraitnis sadusmojās. Kaut kāds nabags, bet pietiek pārdrošības, lai būtu rupjš. Parasti tam, kurš maksā, ir taisnība. Šī lēnīgā personāža dēļ te nāksies ilgi tupēt, Zahars nodomāja.

 

Dostons vairs nereaģēja uz klienta ņirgāšanos, sašutumu paturēja pie sevis. Biznesmenis sevi demonstrē kā “kruto džeku”, bet  glabā sievu pašā lētākajā zārkā. Vīrietis sacīja – tā ir taisnība, ka bagātnieki ir mantkārīgi sīkstuļi. Tāpēc, iespējams, tik maz cilvēku ieradās sievieti pavadīt pēdējā gaitā. Acīmredzot viņai un vīram nebija draugu, jo neviens nevēlējās komunicēt ar šādiiem ļaudīm.

 

Nebija šaubu, ka šis vīrietis bija mantrausīgs arī tāpēc, ka uzreiz nesamaksāja kapracim visu summu par paveikto. Viņš iedeva tikai pusi naudas, solot, ka pārējo atdos, kad darbs būs pabeigts. Tas bija pilnīgs absurds. It kā kapracis varētu beigt rakt, tiklīdz visi bēru viesi būs devušies prom. Tādus gadījumus Dostons nebija piedzīvojis. Un cik nekaunīgam jābūt, lai šādi rīkotos?

 

Bet šis bagātais vīrs pastāvēja uz savu līdz pēdējam.

 

Un, kad uzbeks noguris noslaucīja sviedrus no pieres, viņš pagriezās un devās prom.

 

– Ei, draugs, tu aizmirsi samaksāt otru pusi summas, Dostons uzsauca atraitnim.

 

– Kāds es tev draugs? Zahars pagriezās un nicinoši paskatījās uz kapraci. Kas ir otrā daļa? Vai tu redzēji, kas tev sanāca? Tu nespēji kapu normāli izrakt. Es nemaksāšu par tavu sūdaino darbu.

 

Dostons bija neizpratnē, skatoties uz kapu. Kā te vēl labāk var izrakt? Viņš taču visu izdarīja pareizi, viņš vienmēr tā dara.

 

Bet atraitnis viņam atbildēja – ja citi nesūdzas, tas nenozīmē, ka tas ir normāli.

 

– Man vajadzēja mest zemi nevis no labās uz kreiso, bet otrādi, vai kā? Vai arī nevis ar lāpstu, bet ar rokām? uzbeks jautāja.

 

Atraitnis kapraci pasūtīja bekās. Viņš teica, ka kapa izrakšana esot darbs ir maksimums uz pusstundu. Bet – ja cilvēks šo darbu darīja ilgāk, tad tikai,  lai iežēlinātu.

 

Dostons neizpratnē vēroja, kā bagātnieki iekāpj savās dārgajās automašīnās un aizbrauc

 

Apjukums pārvērtās dusmās

 

Tik daudz gudru cilvēku. No malas dod padomus un domā, ka cita cilvēka paveiktais tāds nieks vien ir. Lai pats mēģina pavicināt lāpstu. Tagad ir skaidrs, kāpēc bagātnieks nemaksāja uzreiz visu summu, viņš to visu jau bija izdomājis iepriekš, apzināti rīkojās, lai nenorēķinātos.

 

Kapracis, divreiz nedomājot, nolēma atriebties nekaunīgajam biznesmenim. Atriebības variantu bija maz. Vienīgais, kas ienāca prātā, bija izrakt zārku, izņemt to un atstāt blakus izraktajam kapam. Rīt uzņēmēju gaidīs pārsteigums.

 

Ja atraitnis mīlēja savu sievu, paredzams, ka viņš nāks atkal atvadīties, ja nē, un, spriežot pēc izvēlētā zārka, viņa vīrietim nebija īpaši mīļa, tad cilvēki redzēs šo negodu un atradīs radiniekus – tas nav grūti. Lai kā arī būtu, viņi noteikti ieradīsies šeit vēlreiz.

 

Tad lai šis cilvēks rok kapu pats, ja viņš ir tik gudrs, vai maksā vēlreiz. Bet noteikti ne ne Dostonam. Uzbeks izdomāja, ka ne par kādu naudu nepiekritīs tagad iesaistīties darījumā ar šo nekaunīgo tipu.

 

Un kapracis ķērās pie darba

Protams, bija žēl, ka tas jādara. Bet viņš garīgi lūdza piedošanu nelaiķei. Viņas ķermenim tagad ir pilnīgi vienalga, bet vīram būs mācība. Pirmo reizi divu gadu darba laikā viņš sastapās ar šādu nekauņu. Viņam likās, ka kapos darbs ir mierīgāks, neviens viņu neapvainos, taču arī šeit izrādās, ka var pie kaut piekasīties.  Un ir ļaudis, kas krāpjas pat saistībā ar mirušā apglabāšanu. Sirdsapziņu cilvēki pilnībā zaudējuši.

 

Tomēr atriebības veidu nav viegli izvēlēties. Ne tikai visu nesamaksāja par apbedīšanu, bet arī nācās zārku izrakt bez maksas. Bet tas jau ir principa jautājums. Lai rīkotos nekaunīgi, nav grūti pacensties.  Protams, labāk būtu visu novirzīt mierīgā gultnē, bet tad tas rupjais tēviņš nesapratīs. Kādam taču viņš ir jānoliek savā vietā.

 

Drīz Dostons izraka kapu

Bez novērotājiem darbs veicās labāk. Viņš sāka vilkt ārā zārku, bet neaprēķināja savus spēkus. Zārks bija diezgan smags. Viņš pats viņu no bedres nespēja izvilkt. Bet viņš nemeta plinti krūmos. Vismaz zārka vāku pavilka uz augšu. Šādi sievietes atraitnim tiks dota laba mācība.

 

Dostons priecājās, ka nēsā līdzi saliekamo nazi. Pirmo reizi viņam noderēja komplekts, kas bija līdzi. Ar nelielu skrūvgriezi vīrietis izskrūvēja abas zārka skrūves – priekšējo un aizmugurējo. Labi, ka bēru rīkotāji zārku cieši nenonaglo, jo mirušie nekur nedodas.

 

Dostons aizvēra acis un atvēra vāku. Viņš negribēju skatīties uz nelaiķi. Bet ziņkārība uzvarēja. Interesanti bija, kāda sieva ir bijusi tādam pretīgam bagātniekam. Viņš ieskatījās zārkā, vēroja ķermeni un neviļus pasmaidīja.

 

– Skat kā, tik skaista. Gandrīz kā dzīva, nomurmināja kapracis.

 

– Un kur šajā pasaulē ir taisnīgums? Jauni cilvēki mirst. Droši vien vīrs viņu noveda līdz kapam.

 

Uzbekam kļuva žēl sievietes

Viņš noglāstīja viņas vaigu, iztaisnoja matus. Šķita, viņa tikai guļ un drīz atvērs acis. Dostons uz brīdi sastinga, tad pamāja ar galvu. Kaut kāda apsēstība, jātiek prom no šejienes, pirms tevi kāds ir nosūdzējis, viņš nodomāja.

 

Viņš piecēlās, tik tikko turēdams zārka vāku. Gandrīz uzlēca uz zārka, lai nenomestu vāku. Un tad notika kaut kas neiedomājams – sieviete sakustējās. Vīrietis izšāvās no kapa bedres kā lode, nometa zārka vāku un grasījās bēgt prom ko nagi nes, bet tad atjēdzās.

 

Tad viņs ieskatījās bedrē. Iedomājies viņa pārsteigumu, kad viņš saprata, ka mirusī ir dzīva! Viņa sāka tvert pēc gaisa kā sauszemē izmesta zivs. Vīrietis ielēca bedrē un izcēla sievieti ārā. Viņa atvēra acis.

 

Rezultātā kapracim nebija iespējams atriebties bijušajam atraitnim. Viņam bija jāpalīdz viņa sievai izkļūt no kapa. Sieviete bija sagurusi un apmulsusi skatījās uz vienu punktu sev priekšā. Ko kapracim bija darīt? Vīrietis sāka skatīties apkārt. Apkārt neviena nebija.

 

– Vai tu vari paiet? – viņš jautāja sievietei.

 

Viņa neatbildēja. Viņš nostutēja “nelaiķi”uz kājām un aizveda pie sevis. Viņa gandrīz nepēja pārvietoties, it kā ne viņš, bet viņa būtu rakusi kapu un stipri nogurusi.

Lasi vēl: Es ar biedriem izpētīju kādas mājas pagrabu. Pēkšņi ieraudzījām tuneli. Tas, ko tur uzgājām, bija vairāk nekā intereses vērts!

No rīta Zahars ar mīļāko devās uz sievas kapu

 

Viņa jaunā pasija Janočka uzstāja, jo tad viņa jutīšoties mierīgāka. Viņa teica, ka vēlas uz kapa uzlikt svaigus ziedus. Un kāds bija pārīša pārsteigums, kad viņi atklāja, ka kaps ir atrakts, bet zārks tukšs. Janočka dusmīgi iemeta ziedus bedrē.

 

– Oho, tikusi ārā! Vai esi pārliecināta, ka neiesmērēji viņai vitamīnus, nevis indi? ” vīrietis iesita sev pa pieri.

 

– Nu, nē, ko tu “brauc man virsū”, dāmīte pauda un izrādīja pārsteigumu, it kā kaut ko atceroties. Viņa neapmierināti uzsita Zaharam pa plecu. – Tu esi viens pats, idiot. Tu nevarēji samaksāt tam uzbekam, – viņa dusmīgi paskatījās uz vīrieti. – Tieši tā, viņš viņai palīdzēja. Atradi, kur ietaupīt. Tu esi debīls, – Janočka bļāva.

 

– Liecies mierā, – Zahars apjukumā braucīja matus. – Un kur viņu tagad meklēt?

 

Viņiem nebija laika vienoties, jo no krūmiem izskrēja policisti. Mīlas balodīši ātri tika noguldīti ar sejām dubļainajā zemē. Zahars, kurš vēl vakar ar nicinājumu raudzījās uz nekopto kapraci, tagad atradās tādā pašā stāvoklī, ar rokām grābjot tikko izrakto zemi. Tagad bija pienācis brīdis, lai pasmietos par viņu – no nekaunīgā bagātnieka nebija palicis ne pēdas.

 

Tomēr viņa mīļākajai  bija vēl sliktāks raksturs. Viņa kliedza kā traka un apgalvoja, ka viņai neesot nekāda sakara ar šo lietu un viņa nezinot, kas noticis.

 

Bet tas Janočkai nepalīdzēja. Pret abiem nozieguma līdzdalībniekiem tika ierosināta krimināllieta par slepkavības mēģinājumu. Vēlāk aizdomās turamajiem kā drošības līdzeklis tika noteikts apcietinājums.

 

Redz kā, rupjā attieksme pret nabaga kapraci izspēlēja nežēlīgu joku ar neveiksmīgo atraitni. Bumerangs acumirklī atgriezās pie viņa, burtiski notriecot viņu no kājām.

 

Un tas viss tāpēc, ka Zahars atrada mīļāko

Viņam bija apnicis sēdēt zem savas bagātās sievas siltā spārna. Vīrietis sāka iet pa kreisi. Viņa jaunais sirdāķītis bija bija uzņēmīga veselības jomas darbiniece, kura strādāja morgā. Viņš šo dāmu satika, kad nomira viņa sievasmāte. Vīramātei bija vēzis, un topošā sieva noorganizēja mātes apglabāšanu, neveicot autopsiju.

 

Janočka ļoti mīlēja naudu un greznību. Un āreče – parādījās bagātais Zahars, bet diemžēl viņš bija precējies. Tomēr tas netraucēja izveidot romantiskas attiecības. Vīrietis viņai dāvāja dāsnas dāvanas, abi kopā devās atvaļinājumā. Tas bija ļoti ērti – nekādu saistību.

 

Bet negaidīti pārīša laimīgā pastāvēšana kļuva apdraudēta. Zahara sieva uzzināja par viņu  attiecībām un vēlējās iesniegt šķiršanās pieteikumu. Janočka sākumā bija sajūsmā, bet tad uzzināja, ka šķiršanās gadījumā viņas mīļotais neko nesaņems. Visas finanses pārvaldīja viņa sieva. Kopīga īpašuma laulātajiem nebija, un Zahars strādāja sievai piederošā firmā. Vīrietis šķiršanās gadījumā riskēja palikt ar “pliku pakaļu”.

 

Bet Zahars stingri nolēma tikt pie mantojuma

Kā izrādījās, draudzene neiebilda pret viņu šajā jautājumā. Tieši Janočkai radās ideja, kā atbrīvoties no nepatīkamas sievas. Viņa kopā ar Zaharu sievieti palēnām noindēja un organizēja visu, lai morgā netiktu veikta autopsija.

Lasi vēl: Nejauši uzgājām pamestu baznīcu, kas izrādījās ļoti bīstama. Mēs nesapratām, kur esam iekūlušies

Pārītim noteikti būtu izdevies īstenot noziedzīgos savus, ja būtu izturējušies pret cilvēkiem ar lielāku cieņu. Taču beigu beigās abi nonāca cietumā, bet kundze, ko kapracis izvilka no kapa, atgriezās savā mājā.

 

Sieviete neaizmirsa pateikties kapracim. Dostons pieticīgi palūdza naudu, ko viņas vīrs bija apsolījis. Bet sieviete viņam iedeva trīsreiz vairāk, kā arī pudeli dārga alkohola. Vīrietis neatteica, sacīja, ka iedzeršot glāzīti svētkos.

 

Bet mani pārsteidz cilvēku mentalitāte. Viņi sūdzas, ka apkārt ir vieni dzērāji, bet steidz pateikties ar pudeli. Šeit nav nekādas loģikas. Labs vārds būtu bijis noderīgāks abām pusēm.

Un vispār viss šis stāsts nebūtu noticis, ja Zahars nebūtu tik sašutis un nekaunīgs, bet gan vienkārši pateicies kapracim par darbu un samaksājis solīto summu.