Antons mīlēja Taņu kopš bērnības. No sākuma par to, ka, būdama kaimiņiene, viņa vienmēr bija gatava veltīt viņam laiku un nodarbināja ar dažādām spēlēm, vēlāk par to, ka veda uz skolu un bieži palīdzēja ar mājasdarbiem.
Tad, būdams jau vidusskolnieks, viņš iemīlējās pa īstam un stundām ilgi stāvējis pie viņas kāpņutelpas durvīm, cenšoties aizbaidīt viņas, toreiz jau augstskolas studentes, daudzos pielūdzējus. Ar vienu no šiem pielūdzējiem Tatjana tomēr apprecējās un uz pāris gadiem bija aizbraukusi no pilsētas, bet atgriezās vien tad, kad Antons jau tika iesaukts armijā.
Uzzinot, ka viņa jau ir šķīrusies no sava vīra, Antons lūdzis atļauju rakstīt viņai vēstules no dienesta un katru nedēļu licis par sevi zināt un centies dot mājienus par savām jūtām pret viņu. Tatjana vienmēr atbildējusi uz viņa vēstulēm, taču vienmēr centusies ieturēt draudzīgo distanci.
Sagaidot Antonu no armijas, Tatjana, lai arī izturējusies draudzīgi, taču centās būt atturīga. Antons negribēja padoties un turpināja viņu aplidot. Pāris reizes abi bija devušies uz kino, uz zoodārzu, reiz arī iegriezušies tolaik nule atvērtajā Makdonaldā. Tur, sēžot pie tradicionālajām amerikāņu pusdienām, Antons beidzot sadūšojies un atzinās savās jūtās, piedāvājot Taņai kļūt par viņa sievu.
„Saproti,” ar skumju smaidu atbildēja Taņa, „tu man arī ļoti patīc, un arī agrāk esi paticis, bet skaties,” viņa izvilka no somas flomāsteri un uz kafijas plastmasas glāzītes uzvilka ciparu 27, „tā esmu es, redzi?”
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
„Un tas esi tu,” uz viņa glāzītes viņa uzrakstīja ciparus 2 un 0, „20, saproti? Un tad, kad man būs jau trīsdesmit, tev būs nieka divdesmit trīs! Un tā tālāk, tā ir vienkāršā progresija, matemātika… nekad mani 27,” viņa atkal norādīja uz savas glāzes, „nekļūs mazāki par taviem 23…”
Viņa apklusa
„Nekad?” pārjautāja Antons, „Un ja nu tomēr?”
Taņa dzidri iesmējās.
„Tad es nekavējoties apprecēšos ar tevi… Zvēru!” viņa lika savu parakstu uz glāzītes zem cipara 27, un deva to Antonam.
„Sarunāts!” izlēmīgi atbildēja Antons. „Gaidi!”
Taja vakarā viņi kā ierasts atgriezās katrs savā dzīvoklī, bet nākamajā dienā Antons pat nebija piezvanījis, un vispār bija kaut kur pazudis. Nogaidot kādu laiku, viņa aizgāja pie viņa uz mājām, kur viņa māte paziņoja, ka viņš devies peļņā uz Kaļiņingradu. Taņa centās sazvanīt viņu, taču telefons vienmēr bijis ārpus uztveršanas zonas.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā