Šis stāsts ir par kādu bagātu cilvēku un viņa dēlu, par to, kā viņi atvēra savas acis un paskatījās uz šo pasauli pavisam citām acīm.
Reiz viens bagāts cilvēks paņēma sev līdzi ceļojumā savu dēlu. Viņš gribēja parādīt viņam, ko nozīmē būt nabadzīgam un kā vispār dzīvo trūcīgi cilvēki. Viņi atrada kādu ļoti nabadzīgu ģimeni un nodzīvoja kopā ar viņiem vairākas dienas. Kad viņi atgriezās no šī brauciena, tēvs uzdeva dēlam vienu jautājumu:
„Vai tev patika šis brauciens?”
„Tas bija lieliski!”
„Vai tagad tu zini, kā dzīvo nabadzīgi cilvēki?”
„Jā, tēv…”
„Un ko gan tu saprati pēc šī brauciena”
„Mums ir tikai viens suns, bet es uzzināju, ka viņiem tie ir četri. Mūsu baseins sniedzas vien līdz dārza pusei, bet viņiem ir nebeidzams strauts. Mēs dārzā izvietojām lukturīšus, bet viņiem naktīs mirdz zvaigznes. Mums ir tikai priekšējais pagalms, bet viņiem pieder viss horizonts.
Mums pieder neliels zemes pleķītis, bet viņiem ir lauki un pļavas, kas sniedzas tālāk, nekā mūsu acis spēj saskatīt. Mums ir kalpi, bet viņi paši kalpo citiem… Mēs pērkam pārtiku, bet viņi to audzē. Mums ir sienas apkārt mūsu īpašumam, bet viņiem ir draugi, kas aizstāvēs viņus. Un tas viss parādīja man, cik patiesībā mēs esam nabadzīgi!”
Šis stāsts r atgādinājums par patiesām vērtībām mūsu dzīvē… Tas nozīmē, ka mēs skatāmies uz pasauli no materiālā skatupunkta un nepamanam visu to svarīgo, atstājam bez ievērības mums nezināmas vērtības.
Viss ir atkarīgs no skatupunkta. Mums jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir, un nekad nedrīkst skaust. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk. Tas ir pats galvenais dzīvē!
Avots:
[…] Bagāts cilvēks lika savam dēlam padzīvot trūcīgu cilvēku dzīvi, lai parādītu, ko nozīmē … […]