Vecmāmiņas fotoalbuma noslēpums
Pat ja divām mīlošām sirdīm nav lemts būt kopā uz Zemes, iespējams, viņi varēs satikties debesīs? Vismaz ļoti gribētos tam ticēt.
Mana omīte mirusi visai cienījamā 85 gadu vecumā. Līdz pat pēdējam omīte bija saglabājusi neticamu dzīvesprieku. Taču laiks nesaudzē pat vislielākos optimistus, un kādā rudens rītā viņas vairs nebija…
Kad atbraucu palīdzēt ar bēru ceremonijas rīkošanu, uz viņas naktsskapīša atradu mazu aploksnīti. Domāju, ka atradīšu tajā kādus atvadu vārdus, taču tajā atradās man tik dārgā cilvēka pēdējā griba, kas man noteikti bija jāizpilda.
Bez jebkādu iemeslu izskaidrošanas vecmāmiņa lūdza mūs apglabāt viņu ciema kapsētā, blakus kādam mums pilnīgi nepazīstamam Vladimiram, un pat bija norādījusi gan kapavietas numuru, gan precīzu atrašanas vietu.
Vairākas reizes pārlasot omes atstāto zīmīti, tēvs tā arī nespēja izprast viņas dīvaino lūgumu.
Arī man pašai nebija ne mazākas nojautas, kāpēc vecmāmiņa negribēja būt apglabāta blakus manam vectētiņam. Bet kā jau zināms – cilvēka pēdējā griba ir likums, kas jāpilda, un bēres tika organizētas vecmāmiņas dzimtajā ciematā.
Neskatoties uz nomāktību, man tomēr ļoti gribējās ieviest skaidrību šajā stāstā. Uzzināju, kanoslēpumainam Vladimiram vairs nebija palicis dzīvu radinieku, taču biju ievērojusi, ka viņa kapu kopiņa bija kārtīgi sakopta, krusts bija svaigi nokrāsots, bet apkārt sastādītas puķes.
Dienu pirms bērēmman nācās doties uz ciemu, lai apmaksātu apbedīšanas pakalpojumus. Pasūtot bēru vainagus vietējā puķu veikaliņā, es pamanīju kādu gados vecu kundzi, kas visai atklāti mani pētīja.
“Piedod, bet vai jūs gadījumā neesat Annas Kostickasmazmeita? Vienkārši esat ļoti līdzīga viņai jaunībā,” un sirmā kundze sākusi raudāt. Te nu neizturēju arī es, un ļāvos emocijām. Sieviete uzaicināja mani doties pie viņas un izrunāties pie siltās tējas tases.
Izrādījās, ka viņas ar manu vecmammu ir bijušas jaunības dienu draudzenes, dalījās viena ar otru savos noslēpumos, bet tad sācies karš, kas sakropļojis daudzu cilvēku dzīves.
Un visus šos pēdējos gadus viņas turpināja uzturēt sakarus, tiesa tikušās ļoti reti – vien reizi mēnesī, kad vecmāmiņa brauca apkopt Volodjas kapu un vienmēr iegriezās arī pie Marijas. Vien pēdējo gadu vecmāmiņa vairs nebrauca ciemos, un Marija pati sākusi uzturēt šo kapu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā