Līdz šim biju domājusi, ka zinu par savu vecmāmiņu pilnīgi visu, taču izrādās, pat nenojautu, cik daudzviņas dzīvē bija pašaizliedzības, uzticības, goda, mīlestības un bēdu.
Karš sācies, kad Annai bija vien 14 gadus veca.Būdama lauku feldšera meita, viņa kopš agrās bērnības prata pārsiet, kontaktēties ar slimniekiem un pat taisīt injekcijas. Kā tā sanāca, ka viņai izdevās tikt darbā kara hospitālī tā arī paliek noslēpums. It kā viņai bija izdevies dokumentos izlabot savu dzimšanas datumu no 1927. uz 1923.gadu. Toreiz tā bija visai ierastā prakse, ka puiši un meitenes mainīja savus dzimšanas datus, lai tiktu frontē un cīnīties par savu dzimteni.
Gadu pirms kara beigām pie viņiem nogādāja smagi ievainoto vīrieti, kuru Anna atpazina Vladimiru – sava ciema iedzīvotāju. Viņa tuvumā bija sprādzis kara lādiņš un viss viņa ķermenis atgādināja vienu vienīgu asiņojošo brūci. Izvērtējot situāciju, Anna uzreiz saprata, ka viņa brūces nav nāvējošas, vienkārši to ir pārāk daudz.Tajā laikā kara apstākļos ārsti prata veikt pat sarežģītākas operācijas, taču visai maz uzmanības tika pievērsts slimnieku aprūpei, un Anna paņēma gados jaunu vīrieti savā paspārnē: apkopa viņa brūces, veica pārsiešanas un vienkārši aprunājās ar karavīru.
Karā viss notiek ātri. Lai arī Anna centās slēpt savas jūtas, daudzi jokoja, ka viņa aptekalē savu nākamo vīru. Viņa mulsa, sarka, bet vienalga skrēja kārtējo reizi apraudzīt savu Volodju.
Jāsaka gan, ka viņu jūtasbija abpusējas, un Vladimirs atzinies viņai mīlestībā. Apkārt sprāgst bumbas, sātīga maltīte ir neiedomājama greznība, mīļotais ir sakropļots, bet Annas dvēsele dziedāja.
Taču Vladimirs atlaba un atkal atgriezās frontē. Vienkārši lūdza Dievu, lai veselības stāvokļa dēļ mīļotais tomēr tiktu demobilizēts. Jo tajā laikā viņa jau nēsāja zem sirds abu kopīgo bērnu.
No sākuma Vladimirs rakstīja katru dienu, tad vēstules sāka pienākt aizvien retāk. Līdz vispār pārstāja pienākt. Anna nezināja, ko lai domā. Viņai nekādi neizdevās sazināties arī ar mīļotā māti. Pavisam bēdīgi palika tad, kad kara beigās mīļotais tā arī nepārnāca. Visi viņas plāni, sapņi un ieceres pārvērtās par atmiņu pelniem. Par viņas glābiņu kļuva darbs, mācības, un rūpes par mazo dēliņu (mana tēva vecāko brāli).
No sākuma viņa strādāja par sanitāri, pabeidza arodskolu, tad arī universitāti. Piektajā kursā sastapa manu vectēvu – 10 gadus vecāku gara auguma kara ārstuar skaistām melnām ūsām. Vai viņa bija viņu mīlējusi? Iespējams… Vismaz viņu kāzu dienu bildēs abi izskatījās ļoti laimīgi.
Reiz Vladimirs neizturēja un uzrakstīja mīļotai vēstuli. Izrādījās, ka pēc pusgada frontē, viņš nonāca zem tribunāla par kaut kādu pret valdošo iekārtu vērstu izteikumu. Viņu notiesāja uz 8 gadiem, tad par dažādiem pārkāpumiem pielika vēl paris gadus. Tā nu viņš no ieslodzījuma iznāca tikai pēc 15 gadiem. Iznāca slims, salauzts un noguris. Un gribēja tikai vienu – satikt viņu, savu vienīgo mīlu.
Lasi vēl: Ja tu sarunājies ar dzīvniekiem, tad tu esi ļoti īpašs un lūk, ko tas liecina!
Viņš ilgi novēroja, zināja, ka Annai ir vīrs un bērni, bet tomēr nolēma uzrakstīt. Aiz žēlsirdības vai kaisles, bet vecmamma piekrita satikties. Te nu bija vecmāmiņas fotoalbuma noslēpums – es skatījos uz viņu kopīgo bildi, un pār maniem vaigiem tecēja asaras. Izskatās, ka vienīgais, kas bija šiem diviem, bija vien skaitāmās minūtes laimes. Viņi tikās vien pāris reizes, bet jau pēc gada Vladimirs nomira.
Pagāja 45 gadi. Vecmāmiņa reizi mēnesī devās sakopt Vladimira kapu un stāstīja viņam par savu dzīvi. Vēstules un bildes viņa atdeva savai draudzenei, jo nespēja tos izmest vai sadedzināt. Bēru rītā lija lietus, bet jau pusdienlaikā uzspīdēja saule, un man šķiet, tā bija zīme, ka tu, viņsaulē tagad priecājas.
Avots: