Man nekā nebija. Es pati nopelnīju mēbelēm un pārtikai. Kādi gan augļi grūtniecei! Man knapi pietika maizes un piena. Viss bija: nogurums, asaras un neizsakāmas sāpes par savu kļūdu. Es pati esmu vainīga, jo neizvēlējos atbilstošu vīrieti.
Es negribēju, lai mani kāds žēlo. Es smaidīju. Pie manis nāca arī daži viņa draugi. Es par viņu runāju tikai abu, nedomāju par pāridarījumiem. Man vajadzēja spēkus bērnam, kuru es nēsāju zem savas sirds.
Vienreiz es dzirdēju frāzi: tev neviens nav parādā, jo tu pati esi pie visa vainīga. Skarbi, bet patiesība. Kāpēc gan kādam mani glābt, ja es pati izvēlējos turpināt šādi savu dzīvi? Es nevaru piespiest bērna tēvam mīlēt bērnu un es to nemaz nedarīšu! Nedomāju, ka bērnam ir vajadzīgs tēvs piespiedu kārtā dēļ manas muļķības.
Meita piedzima decembrī. Jauno gadu mēs jau sagaidījām ar viņu. Es atradu jaunu vīrieti. Viņš bija par 4 gadi jaunāks par mani. Viņš izturējās pret mani ar cieņu un tiešām mani mīlēja. Arī viņa mamma mani mīlēja kā pašas meitu.
Mēs ievācāmies pie viņa dzīvoklī. Viņš pieņēma mūs abas. Meita nekad neuzzinās, ka bērna īstais tēvs nav viņš. Es nevēlos viņai skaidrot situāciju, kurā pati pieļāvu vislielāko kļūdu.
Reizi ar šausmām iedomājos: ja tiešām es piespiedu kārtā būtu noturējusi cilvēku, kurš mani nemīl, vai tiešām viņš tagad mani mīlētu? Protams, ka nē! Viņš atrada citā sievietē savu laimi un es viņu par to nevainoju, jo arī viņš ir pelnījis laimi.
Dievs man deva daudz vairāk, nekā es prasīju. Paldies!