Reiz meita piegāja pie tēva un pajautāja: „Kāpēc visiem bērniem ir Mammas, bet manu Dieviņš paņēmis pie sevis? Kāpēc citus bērnus no bērnudārza sagaida Mātes? Kāpēc visiem ir Mammas?”

Reiz meita piegāja pie tēva un pajautāja: „Kāpēc visiem bērniem ir Mammas, bet manu Dieviņš paņēmis pie sevis? Kāpēc citus bērnus no bērnudārza sagaida Mātes? Kāpēc visiem ir Mammas? Man viņas tik ļoti pietrūkst!”

Asaras tecēja pār vaigiem, bet acīs bija paslēpies cerības stariņš.

Tētis maigi jo maigi apskāvis savu meitiņu un teica: „Mīļā, reizēm tā gadās, jo arī Mammas nav mūžīgas. Mammīte vienmēr ir tev blakus, viņa mājo tavā sirsniņā. Vienkārši tur, debesīs, arī ir citi bērniņi.

Viņiem nav nedz mammas, nedz tēta, viņi visi ir bārenīši. Un viņi tur ļoti bieži raud, jo viņiem pietrūkst Mammas.

Un Dievs nolēmis nosūtīt pie viņiem mūsu Mammu! Mēs ar tevi vienmēr esam draudzīgi, kaut arī reizēm mums klājas grūti, bet es lūdzu tevi – uzsmaidi, jo tu esi mans saulstariņš!”

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru