Sieva pameta mani un mūsu meitu. Bet mums šāda māte un sieva nemaz nav vajadzīga!

Daudz nācies dzirdēt par vientuļām māmiņām, taču nekad neko neesmu dzirdējis par vientuļiem tēviem. Nav sanācis, kamēr pats nebiju kļuvis par tādu. Vai tad toreiz, stāvot altāra priekšā un sakot jāvārdu, es varēju iedomāties, ka reiz mana mīļotā pametīs mani vienu?

Vai tad lūdzot sievai dzemdēt man meitu, es varēju nojaust, ka man nāksies audzināt viņu vienam? Mana izredzētā pameta mani un mūsu divgadīgu meitiņu, lai dotos pie cita.

Mēs dzīvojām tāpat kā visi – reizēm gadījās strīdi, taču pamatā es biju laimīgs. Es iemīlēju Lieni no pirmā acu skatiena. Es zināju, ka viņas jūtas nav tikpat dziļas, kā manējās, taču man bija svarīgi tikai tas, ka viņa ir blakus.

Pēc gada es palūdzu Lienei dzemdēt man meitu. Tieši meiteni. Es sapņoju par mazu brīnumiņu, kas būtu līdzīgs savai mammai. Viņa to negribēja. Taču es mēdzu būt uzstājīgs, un notika tā, kā biju ieplānojis. Man piedzima meita. Tā bija pati laimīgāka diena manā mūžā.

Pēc izrakstīšanās no dzemdību nama, manu sievu pārņēma depresija. Viņa atteicās barot mūsu mazulīti un sūdzējās, ka viņa visu laiku bļauj. Es izlasīju, kā pareizi jābaro ar maisījumu, un pats liku viņu gulēt. Es vairāk līdzinājos mammai, nevis tētim.

Gadu vēlāk mana sieva paziņoja, ka ir nogurusi visu laiku sēdēt mājās un grib atsākt strādāt. Labi, ka man ir savs kravu pārvadāšanas uzņēmums, un es varu strādāt gan ofisā, gan mājās. Viņa iekārtojās par frizieri kādā skaistumkopšanas salonā.

Mana sieva sāka biežāk uzkavēties darbā, bet, pārnākot mājās, teica, ka ir nogurusi, un lūdza, lai es paņēmu bērnu. Mana princesīte vienmēr gauži raudājusi dēļ šādas mammas nevērības.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru