Sievai jāņem vīra uzvārds, un punkts. Sievai savs vīrs jāciena

Jaunais pāris apprecējās, noīrēja sev dzīvokli un pat paspēja aizbraukt un atgriezties no ārzemēm. Taču uzvārda maiņas kaislības joprojām nebija rimušās, tās gluži otrādi, uzliesmoja ar jaunu spēku.

„Tagad nekas netraucē pievērsties dokumentu maiņai,” teica vīratēvs, „lai viss r tā, kā pieklājas. Savādāk arī bērniem dzimšanas apliecībā tiks ierakstīts tavs uzvārds. Ja kāds uzzinās – kauns pa visu ģīmi. Gan cilvēku, gan radu priekšā.”

„Tēti, nu kāds gan te kauns,” vīrs centās aizstāvēt Jūliju, „vai tad viņa ikreiz kaimiņiem, mistiskiem cilvēkiem un radiem savu pasi rādīs? Tas tak ir murgs gatavais. Mēs dzīvoja kā jau dzīvojām, kāda gan kuram daļa, kas tur ir, rakstīts mūsu dokumentos.”

„Un tad es paliku stāvoklī,” atceras Jūlija, „un tik ļoti negribēju klausīties pārmetumus un ik dienas bojāt sev nervus ar lekcijām, ka man noteikti jābūt pieskaitītai pie brīnišķīgās Smirnovu dzimtas, ka es padevos.”

Jūlija paziņoja sava vīra vecākiem, ka ir gatava uzrakstīt iesniegumu par uzvārda maiņu.

Tikai ar vienu noteikumu – lai viņi piereģistrētu Jūliju galvaspilsētā, lai varētu bez problēmām nomainīt dokumentus un paspēt to visu vēl pirms bērnu kopšanas atvaļinājuma.

Un te nu gan radušies šķēršļi. Vīra radiņi ātri vien saprata, ka reģistrēt savā dzīvesvietā vedeklu galīgi nav viņu interesēs. Ja nu kas, tad pieaugušu cilvēku var izrakstīt tin viegli, kaut vai caur tiesu, bet ar nepilngadīgu bērnu tas gan nesanāks.

Sanāca tā, ka tas, ka tīri formāli Jūlija viņu uzvārdam nav pieskaitāma, ir ļoti satraucošs un svarīgs jautājums, bet tas, ka viņu miesīgais mazbērns nebūs piedeklarēts viņu „dzimtas” teritorijā ir tīrais nieks. Kas tad tie par dubultstandartiem? Noteikti nēsā mūsu uzvārdu, bet bērns lai tiek piedeklarēts velns sazin kur?

„Tā jau es zināju,” uz viņas argumentiem atbildējis vīratēvs, „jā jau tu no paša sākuma šādi pret mūsu ģimeni izturējusies, tev jau toreiz bijuši netīri nodomi! Tu apprecējusies ar aprēķinu. Ar kādu? Ar to pašu reģistrāciju ir pilnīgi pietiekoši.”

Tā tas stāsts ar uzvārda maiņu pieklusa. Bet drīz piedzima abu kopīgais dēls, kuru nosauca par Pāvelu, un kuram ir tēva uzvārds.

Abi ar vīru izlēmuši, ka, piereģistrējot dēlu citur, rādīsies grūtības gan ar vietu bērnudārzā, gan citas problēmas. Un Andrejs piereģistrējis dēlu pēc savas deklarētās adreses, tas ir pie saviem vecākiem. Un pat nevajadzēja viņu piekrišanas. Viss ir loģiski: viņš ir Smirnovs, un arī piedeklarēts kopā ar pārējiem Smirnoviem. Un Andreja vecākiem vienkārši nācās samierināties ar šo faktu.

šobrīd Smirnovam jaunākajam ir 5 gadi. Pirms diviem gadiem viņa vecāki ir nopirkuši dzīvokli galvaspilsētas nomalē. Dzīvo un strādā, pavisam nesen visi kopā piedeklarējušies jaunajā dzīvesvietā. Uzvārds? Nē, Jūlija to tā arī nav nomainījusi. Un pat vīra vecāki šo tēmu vairs neapspriež.

Lasi vēl: Lai šodien pa katras mājas durvīm ienāk eņģelis… Šis stāsts liks jums aizdomāties, ka mēs neesam vieni uz šīs pasaules

„Jā, mēs tiekamies,” stāsta Jūlija „Taču tik un tā palicis nepatīkams iespaids. Vīram dēļ vecāku uzvedības pirms bērna piedzimšanas. Vecākiem dēļ tā, ka es tā arī neesmu paņēmusi viņu uzvārdu.”

Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir uzvārdam, kuru sieviete patur apprecoties? Kāpēc?

Avots:

vzdyhaj