Ja jūs zināt, ka bērnam no skolas līdz mājām, no treniņa vai jebkuras citas ārpus skolas aktivitātes līdz mājām ir kādas 30 minūtes, tad jau pēc 60 minūtēm jūs varat sākt viņu meklēt. Zvanīt nepieciešams pilnīgi visiem – bijušajiem vīriem, skolotājām, skolēnu vecākiem, omītei, opītim. Nekad nevajag domāt, ka tas jums sagādā neērtības vai rada kaunu. Ko jūs darīsiet brīdī, kad bērns vairs nekad neatradīsies? Ir nepieciešams sacelt kājās visus! Tikai pēc tam, kad bērns būs atradies, neaizmirstiet visiem šiem cilvēkiem piezvanīt un pateikt, ka viss ir kārtībā. Kādēļ tas viss ir jādara? Jūs nekad nezināt, kas noticis ar bērnu pa ceļam uz mājām – viņš varēja nobīties un mukt projām pie kāda pazīstamā, kas dzīvo vistuvāk, vai atcerēties nesenu jūsu draugu apciemojumu, skrienot uz šīs mājas kāpņu telpu.
Lasi vēl: Egoists, uzmācīgs, cietsirdīgs, skaudīgs: skarbā patiesība par katru zodiaka zīmi
Zvans policijai – tā jau ir ziņa par pazušanu. Šāds ziņojums tiek pieņemts un piefiksēts. Pasaka par to, ka ir jāgaida trīs dienas, ir tikai policijas darbinieku nolaidība vai nevēlēšanās strādāt. Nav akta vai likuma, kas to nosaka. Ja jūs saprotat, ka citādi bērnu neatradīsiet, dodieties uz policiju.
Ir svarīgi pieradināt bērnu brīdī, kad viņš kaut kur dodas, zvanīt noteiktam numuram, kā arī paziņot, kad bērns ir ieradies šajā vietā. Jāmāca bērnam šis viss ar piemēra rādīšanu. Mamma zvana tētim un saka: “Tikko izbraucu no darba, būšu pēc stundas.” Vajag akcentēt bērna uzmanību tam, ka šādi viņš netiek kontrolēts, bet gan izrādīts satraukums vienam par otru. Ja bērns neredzēs, kā to dara pieaugušie, viņš var nodomāt, ka šādi tiek turēts grožos un kontrolēts.
Gan pusaudžiem, gan vecāka gadu gājuma cilvēkiem veselīgi uzstādīt telefonā pāris programmas. Tie var būt: mani draugi (iPhone), mana ģimene (Android). Taču visas šīs programmas pieprasa interneta pieslēgumu. Ļoti daudzi pērk saviem bērniem lētos podziņu telefonus, kuros nav pieejama šī opcija. Tad šādu pakalpojumu nepieciešams pieprasīt no sava operatora. Kādēļ? Pēc jūsu telefona pieprasījuma (pat ar histērijām un asarām) neviens operators nekad nesniegs jūsu bērna telefona atrašanās koordinātas. Viņiem gluži vienkārši nav tādas tiesības.
Ja telefons ir iegādāts uz jūsu vārda, tad atsevišķi operatori varēs izsniegt pēdējos telefona numurus, uz kuriem šis telefons ir zvanījis. Taču telefona atrašanās koordinātas operatori ir tiesīgi izsniegt tikai pēc tiesas lēmuma, kas parasti ir 2-3 dienas. Atcerieties faktus, ka brīdī, kad telefonam nosēdusies baterija, šādu opciju veikt nav iespējams. Tādēļ bērnu nepieciešams sākt meklēt pēc iespējas ātrāk.
Māciet bērniem teikt “nē” un ar svešiem cilvēkiem nerunāt. Mēs bieži mācām bērnu klausīt mammu, tēti, tanti, omi, skolotāju, bērnu dārza apsargi – nestrīdēties ar visiem šiem cilvēkiem, būt pieklājīgiem pret viņiem. Gala rezultātā mēs iegūstam bērnus, kas droši dodas projām ar nepazīstamiem onkuļiem.
“Liza Alert” veica eksperimentu: no 50 bērniem, pie kuriem pienāca klāt nepazīstams cilvēks, ar šo cilvēku līdzi neaizgāja tikai 1 bērns. Tādēļ ir ļoti svarīgi bērniem stāstīt: normāli, adekvāti pieaugušie nekad neprasīs palīdzību maziem bērniem, nekad nelūgs pasargāt, palīdzēt atrast auto bagāžniekā. Protams, ka var palīdzēt vecai tantiņai ar spieķīti aiznest iepirkumu maisiņus līdz mājas durvīm. Taču pie mājas durvīm gan somu, gan omīti nepieciešams arī atstāt, sakot šādus vārdus: “Man mamma tālāk neļauj iet.” Tālāk viņai noteikti palīdzēs kaimiņi, radinieki vai vēl kāds cits.
Pat tad, ja jūsu bērns iet pa ielu un satiek jūsu pazīstamo, kurš aicina bērnu aizvest līdz mājām, bērnam ir nepieciešams piezvanīt mammai vai tētim un pateikt: “Onkulis Miša mani pa ceļam satika un piedāvāja aizvest mājās.” Tajā brīdī jūs zvanāt Mišam un noskaidrojat, vai tā tiešām ir.
Ja jūsu bērns vai vecāka gadu gājuma cilvēks zvana un saka: “Satiec mani, lūdzu!”, tad piecelieties no dīvāna un izdariet to. Ļoti reti kad cilvēki prasa viņus satik tikai tādēļ, ka viņiem tā sagribējās. Varbūt jūsu bērns nevar skaļi teikt, ka kaut kāds onkulis viņam ir piesējies, jo apkārt ir daudz cilvēki. Ja jūs pateiksiet, lai bērns beidz ākstīties, jo viņš taču ir pieaugušais, jūs sev nekad mūžā nepiedosiet, ja ar bērnu kaut kas būs noticis. Neesiet sliknki un vienaldzīgi!
Iemāciet bērnam bļaut. Ļoti daudzi gan bērni, gan pieaugušie neprot bļaut. Aizbrauciet uz parku vai mežu, tur arī sāciet viņus mācīt. Parādiet piemēru. Pēc tam pamēģiniet to pilsētā, kaut Doma laukumā.
Nekādā gadījumā nedrīkst aizliegt bērniem izmantot sociālos tīklus. Atļaujiet bērnam izveidot savu profilu, jo tā jūs uzzināsiet, kas bērnam interesē, kādu mūziku viņš klausās, ar ko draudzējas. Reizi mēnesī pārskatiet bērna draugu loku, vai tajā nav kaut kādi nepazīstami pieaugušie (izņemot, protams, skolotājus vai radiniekus). Ja jūs aizliegsiet bērnam izmantot sociālos tīklus, tad jūsu bērns izveidos viltus profilu. Patiess stāsts – kāds vīrietis kategoriski aizliedza savai meitai veidot profilu sociālajos tīklos, bet pēc tam, kad viņa meita bija pazudusi jau trīs dienas, viņš atklāja, ka viņai bija 8 viltus profili. Jūs varat aizliegt pilnīgi visu, taču bērni tik un tā būs šajās lapās, tikai jūs to nezināsiet.
Pornogrāfija – visnekaitīgākais, ko ir iespējams atrast internetā. Vēl ir iespējams atrast informāciju par pašnāvībām, narkotikām, ir iespējams satikt bīstamus krāpniekus, cilvēkus ar ļauniem nolūkiem, kā arī uzrauties uz kibernoziedzniekiem. Bērnam ir interese par to visu, tas ir tikai loģiski.
Kā dzīvē, tā arī internetā ir svarīgi zināt, ka bērns nevienam neko nav parādā. Ļoti svarīgi ieviest bērna apziņā šo domu. Ja nepazīstami cilvēki kaut ko prasa, vienmēr ir nepieciešams aizdomāties – bet kādēļ man tas jādara? Kādēļ man sūtīt jums savu fotogrāfiju vai telefona numuru? Kādēļ man kaut ko rakstīt vai kādam pārsūtīt?
Pavadiet pāris stundas ar bērnu pie datora, lai parādītu, kā rīkoties brīžos, kad uz ekrāna uzmetas nepiedienīgas reklāmas vai arī kaut kādi azartspēļu saiti. Jums tas šķiet pašsaprotami, bet bērnam tas ir jaunums.
Ja bērns galu galā tika atrasts, tikai nekādā gadījumā nebļaujiet uz viņu. Mierīgi paskaidrojiet, ka jūs uztraucāties. Paskaidrojiet, kādēļ notikušais bija kaut kas bīstams.
Pāris ieteikumi, kas dzīvē kādreiz var noderēt:
Ja gadījies apmalīdite mežā, tūlīt pat apstājieties un vairs nekustieties. Iespējams, ka jūs jau kādu laiku dodaties nepareizā virzienā. No sākuma nepieciešams zvanīt 112, bet pēc tam mammai. Bet mamma ir tas cilvēks, kas saprot, ka nevajag tērēt bērna telefonam bateriju, jo viņam tā būs nepieciešama komunikācijai ar glābējiem.
Ja redzat lidmašīnu vai dzirdat sirēnu, nevajag skriet skaņas virzienā. Pirmkārt, mežā skaņas atrašanās vieta krasi atšķiras, otrkārt, tas var mainīt jūsu atrašanās vietu. Tajā brīdī glābšanas dienesti ar jums sazināsies un prasīs, vai dzirdat skaņas.
Vienmēr atgādiniet bērnam, ka staigāt pa ledu ir bīstami – izglābties pašam vai cerēt uz draugu palīdzību ir teju neiespējami.
8 no 10 bērniem, kas ir pazuduši mežā, parasti noslīkst. Vienmēr atgādiniet bērnam, ka tad, ja viņš/viņa ir nomaldījies mežā, nevajag doties pie upes, lai padzertos, noskalotu rokas vai seju, notīrītu brūces.
Nekad nelaidiet bērnus uz mežu ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Bērns nespēs vecajam cilvēkam palīdzēt, pats tikai apmaldīsies un pasliktinās situāciju.
Vienmēr visur līdzi ņemiet ūdeni – lai padzertos, notīrītu brūci.
Pietiks tērpt sevi un bērnu kamuflāžas apģērbā. Bērna drēbītēm ir jābūt košām. Meklēt mežā bērnu ar sarkanu jaku un oranžām biksēm ir daudz vieglāk, nekā meklēt kamuflāžā tērptu, pārbījušos bērnu.
Ļoti daudzi bērni, kas reiz bija pazuduši, stāsta: es nedomāju, ka mamma mani meklēs; vai tad mamma zina, kur mani meklēt; vai tad mamma zina, kā šādās situācijās rīkoties. Pastāstiet bērnam, ka šādos gadījumos viņu meklēs, un mamma noteikti zina, ko darīt. Nav īsti saprotams, no kā bērniem tādas domu gaitas, taču, šķiet, ka pasakas un filmas, kurās vecāki bērnus aizved uz mežu nomirt, dara savu.