Viena man pazīstama sieviete vārdā Olga, kura bija no bērnu nama. Viņa tur iepazinās ar Vladiku un kopā nolēma būvēt nākotni. Viss viņiem sanāca labi, pat dzīvokli nopirka, darbs bija katram. Viņi nolēma, ka vēlas bērnu.
Lasi vēl: Garšīgi tomātiņi korejiešu gaumē
Olga labi iznēsāja bērnu un dzemdēja meitu, bet dzemdību namā bija karantīna.
Viņa tur gulēja jau ceturto dienu, ļoti gribēja mājās un vīru redzēt. Visi uztraucās, kā viņai tur ir. Vladikam bija tikai brālis un neviena cita viņam nebija.
Nākošajā dienā viņa dzird, ka zem logiem kāds viņu sauc, viņa skatās – bet tur Vladiks ar brāli stāv. Abi noskumuši un bēdīgi.
— Kas noticis? — viņa kliedz pa logu.
— Nekas, atzīmējām meitas piedzimšanu, — viņš atbildēja, — Oļa, saki tev ēst ir ko?
— Ir, ir, paldies! Neko nevajag.
— Da nē… — puisis iekliedzās — saki tev ir ko mums nomest, lai mēs paēst varētu? Mēs visu iztērējām un ļoti ēst gribas
Vot, un atstāju viņus vienus.