Ar Matīsu apprecējāmies pirms pāris gadiem, uz to brīdi viņš jau bija šķiries, bet man šī bija pirmā ģimenes dzīves pieredze.
Kamēr mēs tikāmies un mūsu attiecības bija vēl romantiskajā stadijā, vīra iepriekšējā dzīve nekad nav likusi sevi manīt, taču, tikko mēs apprecējāmies un uzsākām dzīvot kopā, mūsu mājās uzrādās problēmas.
Mēs dzīvojām pie manis, jo savu dzīvokli, ko abi ar sievu pirkuši hipotēkā, Matīss bija atstājis savai sievai un dēlam. Turklāt pilnā apmērā turpinājis maksāt ikmēneša kredītmaksājumus.
Kāds var būt teiks, ka tas bijis ļoti cēli no viņa puses, taču man no šāda cēluma vieglāk nepaliek: viņš maksā hipotekāro kredītu, plusā vēl alimentus, bet mūsu kopīgajam ģimenes budžetam pāri palikuši vien daži nabaga graši.
„Bijušai sievai tak nepietiks naudas, lai maksātu savu daļu par hipotekāro kredītu,” skaidroja vīramāte, „Bet ir jau tik daudz samaksāts, ka ir žēl zaudēt procentus, turklāt viņai ar puiku nebūs kur dzīvot.”
Sanāca tā, ka mans pienesums ģimenes budžetā bijis krietni lielāks, it īpaši ņemot vērā to, ka arī mana alga bijusi 1,5 reizi lielāka nekā vīram.
Un tad sākās vīra septiņus gadus vecā dēla ciemošanās mūsu mājās. Un ne jau vienkārši ciemošanās.
„Bijusī aizlaidās atpūsties,” vīrs vienkārši nolika mani fakta priekšā, „Artūrs pagaidām padzīvos pie mums pāris nedēļas.”
Pāris nedēļas pārauga veselā mēnesī. Palikdams viens pats mājās, kamēr mēs ar vīru bijām darbā, viņš visu dzīvokli apgrieza kājām gaisā. Turklāt vīramāte, kura tajā brīdī jau bija devusies pensijā, it nemaz neuzskatīja par vajadzīgu pieskatīt savu miesīgu mazbērnu.
Taču iztaujāt puisēnu, par ko tētis runā ar „šo tanti”, gan bijis viņas garā. Man pēc tam par to visu tika izteiktas pretenzijas. Turklāt jānoklausās bija arī par to, ka nepareizi gatavoju ēst, nepienācīgi kopju māju:
„Artūriņš stāstīja, ka tu vakariņās dod tikai gaļu ar salātiem, vai tad tas ir vīrieša cienīgs ēdiens?” pārmeta man vīramāte, „tev vai tad grūti uzcept klāt kartupelīšus, vai makaronus izvārīt? Un priekš kam tu pērc jau gatavās smalkmaizītes no konditorejas? Mācies cept pīrāgus pati.”
Vārdu sakot, mana dzīve tika izskatīta caur palielināmo stiklu, to apsprieda gan man vīrs, gan vīramāte, gan arī vīra bijusī sieva, ar kuru turpināja kontaktēties vīramāte.
Es nervozēju, it īpaši, ka Artūrs sācis aizvien biežāk braukt pie mums ciemos un aizvien biežāk palicis uz ilgāku laiku:
„Viņa mātei jākārto sava privātā dzīve,” reiz teica mans vīrs, „puikam nav vietas blakus svešam onkulim, jo viņam ir savs tētis.”
Diezgan dīvaina loģika, jo sanāca, ka viņam ir jābūt blakus svešai tantei, kamēr ir pašam sava māte. Bet, ņemot vērā faktu, ka man piederēja neliels vienistabas dzīvoklītis, personīgās dzīves man vairs nebija.
Un tad es paliku stāvoklī. Laikam tas bija noticis vienā no retajām reizēm, kad māte bija savākusi no mums Artūru, lai sapirktu viņam skolas apģērbu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā