Zaudējot mammu, tu zaudē daļu savas dvēseles. Pastāsti mātei, cik ļoti viņu mīli, kamēr viņa ir dzīva!

Ja tavas mammas vairs nav šajā pasaulē, tad tu, visticamāk, esi piedzīvojis/piedzīvojusi neizturamas sāpes par šo zaudējumu. Jā, laiks iet, un šķiet, ka ir kļuvis nedaudz vieglāk, taču tukšuma sajūtu nevar aizpildīt.

Mammas ir spēcīgākie cilvēki pasaulē. Sava bērna labā viņas ir gatavas uz visu. Viņas vienmēr sniegs tev palīdzīgu roku, lai kas arī notiktu. Viņas rūpējas par mums kā neviens cits. Viņas mūs atbalsta visās sarežģītajās situācijās, mīl mūs, par spīti visam, palīdz mums grūtajā dzīves ceļā.

Mīlestība starp māti un bērnu ir nesagraujama. Pat ja viens no viņiem nomirst, šī saikne saglabāsies mūžīgi. Mēs ar mammu nesaraujami pavadām deviņus mēnešus, kamēr attīstāmies viņas ķermenī. Un nonākot šajā pasaulē, mamma ir pirmais cilvēks, ko mēs redzam. Mammu, kura par mums rūpēsies visu savu dzīvi un, iespējams, pat pēc nāves. Mamma cenšas mūs pasargāt no šīs pasaules nežēlības. Viņa vienmēr būs bērna pusē, lai ko viņš arī nedarītu.

Būt mātei ir dzīves aicinājums

Mēs nezinām, cik reižu mamma ir raudājusi mūsu dēļ, jo viņa nevēlas parādīt savu vājumu. Viņas asaru iemesls var būt gan tava veselība, gan problēmas skolā, gan nepatikšanas darbā. Un cik gan gan lūgšanu viņa ir lasījusi, lai viss tev izdotos! Mātei tu vienmēr paliec bērns, neraugoties uz tavu vecumu, pašam savu ģimeni un darbu.

Mātes mīlestība ir bez nosacījumiem. Viņas mūs mīl  no visas  sirds un dvēseles vienkārši tāpēc, ka mēs esam.

Mammas zaudējums rada milzīgas bēdas

Zaudējot mammu, mēs pazaudējam tuvāko un mīļotāko cilvēku. Šādas bēdas ilgstoši izsit no sliedēm. Šīs garīgās brūces nekad nesadzīst, tikai mazliet savelkas pēc daudziem, daudziem gadiem.

Negaidi, ka kādu dienu viss normalizēsies. Mātes nāve maina mūs un visu, kas mums apkārt. Šī bēdīgā pieredze padara mūs nobriedušākus. Draugi un paziņas nevarēs tev palīdzēt tikt galā ar to, ja viņi nebūs pieredzējuši to pašu. Viņi vienkārši nezina, ko teikt un darīt šādā situācijā. Tāpēc nebrīnies un neapvainojies, ja cilvēki izvairās no sarunas. Tik un tā neviens nespēs tevi mierināt.

Vienīgais, kas tevšādā brīdī ir nepieciešams, ir izraudāties uz tuva cilvēka pleca un izrunāties ar viņu. Jo cilvēki uztraucas, ka viņi var pateikt kaut ko pilnīgi nepareizu un tādējādi tikai pasliktināt situāciju.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

COMMENTS

Pievienot komentāru