Mēs visi esam uzauguši ar pasakām, kas noslēdzas ar laimīgām beigām kāzu formā.
Kas notiek pēc apprecēšanās, kaut kādu iemeslu dēļ nav pastāstīts – acīmredzot tiek pieņemts, ka iestājas neierobežota laime. Tomēr ne visi laulību uzskata tikai par prieka un pozitīvisma avotu. Daži izvēlas vientuļnieka ceļu.
Mēs uzskatām, ka ir ļoti daudz tādu sieviešu kā šā raksta varone. Un noteikti daudzām no mūsu lasītājām būs viņas paustās domas par laulību, attiecībām un bērniem būs tuvas.
Mani sauc Elīna, man ir 34 gadi, maza meitiņa un esmu šķīrusies. Ne tāpēc, ka vīrs mani pameta, bet tāpēc, ka es izvēlējos audzināt bērnu viena. Mana mamma vienmēr teica: “Katrai sievietei vismaz vienreiz vajadzētu apprecēties”. Es ticēju, jo mana māte ir precējusies, un tāpēc viņai esmu es.
Manā vidē tika uzskatīts, ka precētai sievietei automātiski veicas: viņai ir vissvarīgākā lieta – viņas vīrs. Attieksme pret pazīstamām vientuļajām mātēm bija nicinoša – redz, nespēja noturēt vīrieti, dzemdēja neprecējusies! Savā ziņā tas bija kauns un negods.
Nedaudz labāka attieksme bija pret sievieti, kura bija precējusies, bet kaut kādu iemeslu dēļ palikusi viena ar bērnu. Tādu sievieti žēloja, jo šķiras ne jau labas dzīves dēļ.Jau būdama pusaudze, es instinktīvi sajutu, ka manu vecāku starpā nevalda īpaši liela laime un mīlestība. Bērnus ir grūti apmānīt – es redzēju, ka viņi vienkārši dzīvo kopā aiz pieraduma, kā radinieki, tuvinieki, bet ne kā cilvēki, kas viens otru karsti mīl.
Tuvojoties 30 gadiem, es tomēr apprecējos. Vīrs bija labs cilvēks. Tiesa, gaidītais gandarījums no tā, ka esmu izgājusi pie vīra un tādējādi izpildījusi ļoti svarīgu uzdevumu katras sievietes dzīvē, kaut kādu iemeslu dēļ neiestājās. Bija tikai sajūta, ka esmu nogriezusies pa nepareizo ceļu.
Šī sajūta mani tik ļoti mocīja, ka pāris mēnešus pēc kāzām man sākās depresija. Tad es to nesapratu, bet tagad es droši zinu, ka tā bija tieši depresija: nekas mani iepriecināja, manu parasti labo garastāvokli nomainīja nepārejoša grūtsirdība, man kļuva vienalga, kā es izskatos, visu laiku gribējās raudāt vai pat vienkārši gulēt un skatīties sienā. Dīvaini, kāpēc šādas sajūtas, jo es taču visu izdarīju pareizi, vai tad ne?
Ritinot notikumu gaitu uz priekšu, es teikšu, ka pēc četriem gadiem mēs izšķīrāmies. Tas nebija depresijas dēļ, ar laiku gandrīz to uzveicu. Tas notika pēc meitiņas piedzimšanas. Es sapratu, ka mans vīrs nav gatavs pilnībā uzņemties atbildību par mazuli. Mūsu darbības jomas bija sadalītas: es pieņēmu absolūti visus lēmumus attiecībā uz bērnu, jo “tu taču esi māte, tu zini labāk”. Tēva loma aprobežojās tikai ar naudas pelnīšanu. Nav tas labākais lomu sadalījums.
Mazuļa kopšana bija mani nogurdinājusi, bet vīrs iebilda pret auklīti, jo mēs varot tikt galā paši – respektīvi, es pati. Vienīgā palīdzība, kuru es saņēmu, bija pāris stundas pēc vīra pārnākšanas no darba – tad es varēju ieiet dušā un paveikt dažus mājas darbus bez bērniņa rokās. Tā kā bērnam vajadzēja augt ģimenes cilvēku lokā, netika apsvērta arī mana atgriešanās darbā.
Bet reiz mans vīrs devās komandējumā, un mēs palikām divas vien ar gadu veco meitiņu. Un pēkšņi izrādījās, ka es nepavisam neskumstu pēc sava laulātā drauga. Un kaut kādu iemeslu dēļ mājas darbu kļuvis mazāk. Un es vairs nenogurstu, kaut arī esmu viena ar bērniņu. Bet pats dīvainākais bija tas, ka bez vīra es jutos brīvāka.
Nē, es uzreiz neizliku viņa koferus aiz durvīm. Bet man radās jautājums pašai sev: vai es dzīvoju kopā ar šo cilvēku tāpēc, ka mīlu viņu, vai ir arī citi iemesli?
Ar bērnu viņš laiku pavada minimāli. Visa sadzīve ir pilnībā uz maniem pleciem. Kāpēc man vajadzīgs vīrs? Lai salabotu automašīnu? Es atradu labu meistaru, manam vīram nemaz nav laika to darīt, viņš ir darbā. Lai iztīrītu mājokli? Viņš nekad tonav darījis. Lai pagatavotu vakariņas? Viņš nezina, kā. Lai izmazgātu veļu? Viņš man zvana, lai uzzinātu, kuru veļas mašīnas pogu nospiest. Lai nomainītu bateriju rotaļlietā? Šim nolūkam es nopirku skrūvgriezi.
Ak, protams, vēl taču ir sekss! Jūs zināt – burtiski pēc pāris kopdzīves gadiem partneri vairs neiekāro viens otru tikpat dedzīgi kā iepriekš. Un, kad sadzīve ir nogurdinājusi, tad arī ziedus tev neviens vairs nedāvina, un mežģīņu apakšveļu pirkt negribas. Neviens no pāra necenšas ienest dzirkstelīti attiecībās, abi ir pārāk pieraduši viens pie otra. Pašiem nemanot, mēs kļuvām par svešiem cilvēkiemar atšķirīgām interesēm.
Lai arī feministu kustība uzņem apgriezienus, nevar neatzīt, ka mūsu pasaule joprojām pieder vīriešiem. Vīriešus biežāk pieņem darbā, vīriešus paaugstina amatā, vīriešiem maksā vairāk. Zināmā mērā es saprotu darba devējus, sieviete bieži ir neuzticama darbiniece – viņa var aiziet dekrētā vai paņemt slimības lapu, lai rūpētos par saslimušu bērnu.
Mēs, sievietes, vispār esam neaizsargātākas.
Un tāpēc sievietes apprecas: ja neņem vērā emocionālo komponentu, šādi palielinās iespēja, katu nenomirsi badā, ja tevi atlaidīs no darba. Tu vari palikt kopā ar bērnu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un nedrebēt par katru centu, saņemot niecīgu bērna pabalstu. Protams, ja vīrs ir adekvāts un neuzskata, ka tu sēdi viņam uz kakla, viņš neko nepārmet un lieku maizes gabalu nenoskaudīs. Jo notiek arī tā.
Sieviete daudz ko saprata domājot, bet daudzās domās ir pretrunā ar sevi. Vienkārši vēl ir jāsaprot sievietes sūtība ģimenē . Ja sieviete saka ka bērna kopšana ir nogurdinoša, labāk paņemšot auklīti, lai varētu atsākt strādāt, tad jau auklītei arī ir jāatsāk strādāt, jo tas taču ir nogurdinoši. Vīrs strādā, pelna, gādā par ģimeni, savukārt māte rūpējas par bērnu kamēr vīrs darbā. Bet nē, sievai tas nepatīk, labāk pati pelna naudu 8 stundas dienā un atdot bernu auklītei svešās rokās audzināt, tieši tad kad bērnam ir vadzīga viss lielākā mātes klātbūtne. Bērnam lidz skolas vecumam ir vajadziga mātes rupes un milestiba nevis auklite. Bērns izaugs un rīkosies tieši tāpat, viņš teiks es pats varu nopelnit, man nav tava dauda vajadziga. Bērns ieliks mammu pansionātā, tāpat kā māte atstāja bērnu auklītei. Māte parāda bērnam ka nav jārēķinās ar otra viedokli. Un tā kadu dienu bērns teiks, morāli kļuvis vieglāk ka nav jaņem vērā mammas vai citu cilvēku viedoklis. Ja jau ir vieglāk bez vīra, tad varēja nemaz neprecēties un sedēt darbā. Vīram labāk būtu tādā gadījumā paņemt bernu pie sevis un auklīti kurai maksātu algu, kas audzina viņa bernu, ja jau sievai tas ir par grūtu. Paskatieties kā tas butu dabā vai tad putnu mātīte arī padzet putnu tēviņu no ligzdas, jo šis par maz laika pavada laiku ligzdā, visu laiku tikai strāda, labāk pati lidošot sagādāt barību un savā vietā mazuļus pieskatīt atstās auklītei? Galigi garām, tad jau labāk tādu sievieti nemaz neprecet, kura grib tikai no vīra bernu, lai pēc tam pamestu vīru un piedzitu alimentus. Bērnam vajadzīgi abi vecāki. Nevis ogocentriska mamma. Bērni rīkosies tāpat. Tad kad māte bernam kautko teiks. Bērni atbildēs to pašu, labak dzivot bez mātes, lai nav jāklausas mātes viedoklī! Tikai tad māte sapratīs ka ir egocentriska feministe. Berni ir vecaku spogulis.