Kad es sev atbildēju uz jautājumu, kāpēc dzīvoju kopā ar savu vīru, es izšķīros.
Nu lūk, tagad esmu viena ar bērnu. Sadzīves ziņā nekas nav mainījies – kā visu darīju viena, tā daru arī tagad. Morāli ir kļuvis vieglāk –nav jāņem vērā otra viedoklis. Un meitiņa tagad likumīgi pavada laiku kopā ar savu tēvu.Turklāt šis laiks tagad ir garāks nekā iepriekš.
Nauda? Es māku to nopelnīt. Lai gan, protams, es sevi liedzu vairāk nekā agrāk. Ir tikai viena problēma: dzīvojot kopā ar vīrieti, tu automātiski uz viņu paļaujies. Uz viņa palīdzību – morālu, finansiālu, fizisku. Dažreiz tu saņem šo palīdzību, dažreiz ne. Tagad es paļaujos tikai uz sevi. Tas nepadara dzīvi vieglāku, bet es rēķinājos, ka tā būs.
Sabiedrības attieksme. Jā, tagad es esmu vientuļā māte. Nē, nevis kā nelaimīga sieviete, kura nespēja noturēt savu vīru. Bet kā vilks, kas neatbilst bara likumiem. Kā ierasts, mazpazīstami cilvēki uz mani skatās ar nelielu žēlumu. Bet man nav žēl, tā ir mana izvēle. Nē, man nav vajadzīgas jūsu bērnu nonēsātās lietas, kas viņiem vairs neder, es pati varu nopirkt visu, kas manam bērnam vajadzīgs.
Sabiedrības patriarhālā forma noveco. Tagad vientuļu sievieti nenomīdīs mamuti un neapēdīs zobenzobu tīģeri.“Viņi” gan mēģina dažreiz to darīt, bet es spēju sevi aizstāvēt. Un – tagad es vairāk jūtos kā sieviete, nekā tad, kad biju precējusies.
Nav tā, ka neieredzu vīriešus. Viņi ir ļoti jauki pret mani. Un es esmu gatava uzturēt veselīgas attiecības. Bet labākā attiecību forma man ir tā dēvētās vieslaulības.
Es tās nepopularizēju, vienkārši man tā ir ērtāk. Diemžēl šāds viedoklis nav īpaši izplatīts, un vīrieši tiek ieprogrammēti tāpat kā sievietes. Tāpēc agrāk vai vēlāk rodas jautājums, vai mums vajadzētu ”mest kauliņus kopā”. Nē, nesanāk kopā.
Lasi vēl: ANO ziņojums: Lietuvā cilvēki ir krietni laimīgāki nekā Latvijā, igauņi arī mums priekšā. Kamdēļ Laimes māte mūs tā apdalījusi?
Varbūt kāds domās, ka tas ir egoistiski. Bet mīlestība un spēja nenodot sevi ir labākais, ko māte var iemācīt savam bērnam.
Ko tu domā par šīs sievietes lēmumu? Kam piekrīti, kam ne?
Avots:
Sieviete daudz ko saprata domājot, bet daudzās domās ir pretrunā ar sevi. Vienkārši vēl ir jāsaprot sievietes sūtība ģimenē . Ja sieviete saka ka bērna kopšana ir nogurdinoša, labāk paņemšot auklīti, lai varētu atsākt strādāt, tad jau auklītei arī ir jāatsāk strādāt, jo tas taču ir nogurdinoši. Vīrs strādā, pelna, gādā par ģimeni, savukārt māte rūpējas par bērnu kamēr vīrs darbā. Bet nē, sievai tas nepatīk, labāk pati pelna naudu 8 stundas dienā un atdot bernu auklītei svešās rokās audzināt, tieši tad kad bērnam ir vadzīga viss lielākā mātes klātbūtne. Bērnam lidz skolas vecumam ir vajadziga mātes rupes un milestiba nevis auklite. Bērns izaugs un rīkosies tieši tāpat, viņš teiks es pats varu nopelnit, man nav tava dauda vajadziga. Bērns ieliks mammu pansionātā, tāpat kā māte atstāja bērnu auklītei. Māte parāda bērnam ka nav jārēķinās ar otra viedokli. Un tā kadu dienu bērns teiks, morāli kļuvis vieglāk ka nav jaņem vērā mammas vai citu cilvēku viedoklis. Ja jau ir vieglāk bez vīra, tad varēja nemaz neprecēties un sedēt darbā. Vīram labāk būtu tādā gadījumā paņemt bernu pie sevis un auklīti kurai maksātu algu, kas audzina viņa bernu, ja jau sievai tas ir par grūtu. Paskatieties kā tas butu dabā vai tad putnu mātīte arī padzet putnu tēviņu no ligzdas, jo šis par maz laika pavada laiku ligzdā, visu laiku tikai strāda, labāk pati lidošot sagādāt barību un savā vietā mazuļus pieskatīt atstās auklītei? Galigi garām, tad jau labāk tādu sievieti nemaz neprecet, kura grib tikai no vīra bernu, lai pēc tam pamestu vīru un piedzitu alimentus. Bērnam vajadzīgi abi vecāki. Nevis ogocentriska mamma. Bērni rīkosies tāpat. Tad kad māte bernam kautko teiks. Bērni atbildēs to pašu, labak dzivot bez mātes, lai nav jāklausas mātes viedoklī! Tikai tad māte sapratīs ka ir egocentriska feministe. Berni ir vecaku spogulis.