Kad Irina atbrauca uz dzemdības namu, lai laistu pasaulē savu meitu Soņu, bija vēl ļoti auksti. Viņa drebinājās ikreiz, kad gāja pa pustumšo gaiteni, viņai metās zosāda ikreiz, kad apmeklēja tualeti, ar vējā drebošu un ieplīsušo loga stiklu.
Pieredzējusī vecmāte vien lamājās:
„Izbeidz tak vienreiz raudāt! No sākuma pašas paliek stāvoklī 25 gadu vecumā, bez vīra, velns zina no kā un tad pinkšķ. Ja kliegsi, es vienkārši pagriezīšos un aiziešu! Saprati?”
Un Irina saprata. Viņa ir gara, paliela un nesmuka. Viņu nav iespējams nosaukt par sievišķīgu, jo arī starp vīriešiem viņa ir „savējā”: gan kartupeļus izrakt, gan skolas solus pārbīdīt. Irina ir īstena lauku meitene. Tāda, kas viegli tiks galā arī ar vīriešu darbiem – gan malku saskaldīs, gan sniegu sašķūrēs. Un pat palīdzēs nokaut aunu! Un nekad nav bijis tā, ka nevarētu attaisīt ūdens pudeli, kas bieži gadījies citām meitenēm. Viņa visu spēj izdarīt pati.
Mamma tikai smagi pūta, bet cerēja, ka no Iras vismaz sanāks kaut kas prātīgs.
Tā arī bija. Viņa sāka studēt augstskolā, bet tālāk viss gāja kā smērēts: aktīviste, kas ņēma dalību katrā pasākumā, pat pieteicās brīvprātīgo celtniecības brigādē. Laiks bijis labs, taču nekā cita, izņemot brezenta virsjaku, no tā laika nemaz nav palicis.
Māte visu laiku satraucās, ka neviens jau tādu neprecēs. Un tik daudz čaļu bijis viņas kursā, taču viņi visi izvēlējās smalciņās, smukiņas, zilacainās un lokainiem matiem… Savukārt Ira gan ilgviļņus lika, gan parūku nēsāja, bet vienalga visvairāk līdzinājās traktoristam. Vismaz labi, ka tolaik inženieriem nodrošināja bezmaksas dzīvesvieta. Protams, tā bija tikai istabiņa, taču tā bija personīgā.
Un lūk, neprecētā Irina 25 gadu vecumā dzīvo pašas nopelnītajos kvadrātmetros, saņem pieklājīgu atalgojumu, un viss viņai it kā ir: jauna virtuves iekārta, dārgi aizkari, servīze. Taču mājās nebija saimnieka.
Bet kurš gan tādu ņems: veselu galvu garāku un ar krūtīm, kas lielākas par galvu? Lai arī saimnieciska.
Nāca ik pa laikam pie Iras kaut kādi veči, bet ar to arī viss beidzās. Tad nu lūk viņa piedzemdēja vien 30 gadu vecumā savu meitu Soņu, kā saka – sev.
Bet tolaik valsts pret tādām bijusi labvēlīga. Viņai piešķīra citu, vēl labāku mitekli., bet bērnu uzreiz iekārtoja bērnudārzā. Tai pašā laikā citas, precētas dāmas ar bērniem mitinājās kopmītnēs, un mēnešiem ilgi gaidīja savu rindu uz bērnudārzu.
Pēc tam, jau skolā, Soņa gan ēda par pabalstu naudu, gan katru gadu devās sanatorijās. Kā gan savādāk – mamma tak viena pati viņu audzina.
Viņas meita pabeidza gan mūzikas skolu, gan papildus mācījās angļu valodu, bet pēc tam pieredzes apmaiņā devās uz ASV. Un tas viss 90-jos gados, kad cilvēkiem lāgā netika izmaksātas algas.
Tā Irina nekad nav sūdzējusies par dzīvi. Brauca uz Turciju, tirgoja drēbes jebkuros laikapstākļos. Cilvēkiem nebija, ar ko pabarot bērnus, bet Soņai bija jaunas bikses, Turcijas virsjaka, kažoks. Starp citu, Irina pēc tam atvēra pati savu kažokādu veikalu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā