Ar katru dienu mūsu attiecības kļuva aizvien sliktākas. Es rūpējos par bērnu un māju, gatavoju vakariņas un mazgāju bērna drēbes. Reiz, strīda laikā, Liene pateica, ka es esmu gribējis bērnu, bet viņa nemaz nevēlējās kļūt par māti. Ar laiku sāku apjaust, ka viņai ir uzradies mīļākais. Viņa bieži runāja ar kādu vannasistabā, sāka pucēties vairāk, nekā parasti un aizvien biežāk uzkavējas darbā. Viņai nebija ne mazākas intereses pret pašas meitu.
Tuvojoties meitas otrai dzimšanas dienai, noticis kas pavisam prātam neaptverams. Atgriežoties ar meitu no rotaļu laukuma, konstatēju, ka mūsu mamma ir prom ar visām mantām. Uz galda bija atstāta zīmīte, ka viņa ir nogurusi no šādas dzīves. Vēl viņa rakstīja, ka nemīl un nekad arī nav mani mīlējusi. Un ka meitu viņa atstāj man, jo nekad nav viņu gribējusi.
Tobrīd sabruka visa mana pasaule. Es nespēju iedomāties, ko lai tagad daru. Kā lai dzīvoju tālāk un kā lai viens pats audzinu savu princesīti. Es piezvanīju savai mammai, palūdzu viņai paņemt mazmeitu, bet pats slīcināju bēdas degvīna glāzē. Nākamajā rītā es stingri nolēmu, ka mēs ar meitu iztiksim bez šīs sievietes.
Liene pat nav piezvanījusi, lai apsveiktu savu meitu dzimšanas dienā. Runā, ka viņa ir aizbraukusi prom ar kaut kādu puisi. Es iesniedzu šķiršanas prasību un dokumentus mātes tiesību atņemšanai. Šāda māte un sieva mums nav vajadzīga.
šobrīd es lepni dēvēju sevi par vientuļo tēti un mana mīļa meitenīte ir mans Visuma centrs. Es izdarīšu visu iespējamo, lai viņa izaugtu par labu un krietnu cilvēku.
Avots: